Atceries mani, es Tevi ♥3

Bija izlaiduma vakars. Spēlēja orķestris. Spoži spīdēja gaisma un zālē valdīja jautrība un visos varēja redzēt tikai līksmas sejas. Es stāvēju un skatījos uz dejotājiem un domāju, ka jāatstāj šeit viss, kas ir tik pierasts. Un pēkšņi es ieraudzīju, ka līdzās kolonnai stāv meitene. Viņai mugurā bija balts tērps. Un tad es šajā meitenē apzinu- Ingu. Tas man likās dīvaini, ka viņa stāv tik vientuļi. Viņa stāvēja ar muguru pret mani. Man likās, ka viņai trīc pleci, tā it kā raudātu. Un es nebiju kļūdījies. Piegāju pie viņas un uzlūdzu uz deju, bet kad viņa pagriezās es aiz pārsteiguma gandrīz vai apstulbu. Es ieraudzīju lielas acis, pilnas asarām. Viņa iegriezās tuvējā klasē. Kad iegāju, viņa stāvēja pie loga un raudzījās tumsā. Kur vientuļi dega laterna- apgaismodama arī šo telpu. Es zināju, ka viņai pakaļ skraidīja daudz zēnu. Arī man viņa simpatizēja, jo viņa vienmēr ir bijusi vienkārša un atklāta, bet reizē arī stingra un nedaudz lepna. Bet viņa draudzējās tikai ar zēnu no mūsu skolas. Viņu sauca – Aleksandrs. Es stāvēju un nezināju, ko darīt. Man, protams, bija viņas žēl un gribējās zināt iemeslu kāpēc viņa raud. Bet bija neērti jautāt. Es stāvēju un skatījos uz viņu, viņa pagriezās un paskatījās uz mani. Kādas sāpes es ieraudzīju viņas acīs? Neizturēju to, piegāju un uzliku roku uz viņas pleca un teicu : ‘’ Ko tu raudi? Apkārt taču ir tik jautri. Kāpēc tu raudi? Inga, kāds ir tevi apvainojis? ‘’
-Nē, mani neviens nav apvainojis- viņa atbildēja un tagad izplūda asaras pēkšņi piekļaudamies pie man pleca.
-Tā var raudāt tikai tad, kad cilvēks ir lielās bēdās- es teicu.
-Jā, caur asarām atbildēja viņa.
-Varbūt tu man pastāstīsi un varbūt es tev varēšu palīdzēt? – pajautāju es.
-Nē, skatīdamās acīs, drūmi atbildēja Inga. Man vairs neviens nevar palīdzēt. Un asaras ritēja pār viņas vaigiem. Tā viņa atkal paskatījās uz mani un klusi teica: Bet es liekas, tev pastāstīšu, tikai vai tu gribēsi manī klausīties, jo divos vārdos nav iespējams pateikt?
-Nekas stāsti- arī es noteicu klusi un nopietni. Un viņa sāka....
‘’ Kad mēs atbraucām uz šejieni draudzenes man vēl nebija un es staigāju viena. Man tad bija 15. gadu. Un, lūk, es sēžu vienu dienu uz soliņa pie mājas un lasu grāmatu. Te es piepeši jūtu sāpes kājā, it kā no sitiena, vismaz tā man no sākuma likās, kad pacēlu acis netālu no manis stāv zēns un viņam rokā bija ‘’ kaķene’’. Viņš jautri smaidīja, it kā nekas nebūtu noticis. Tad es domāju, cik viņš ir ļauns un nežēlīgs, ja tā var cilvēkam nodarīt sāpes un par to priecāties. Viņš smaidīja, neraugoties uz to, ka man bija sāpīgi.
-Bet tu esi stipra! – viņš pēkšņi teica- un arī acis tev ir skaistas. Bet tagad iepazīsimies, un sniedza man roku. Es piecēlos, lai dotos projām, bet viņš mani panāca un šoreiz nopietni man teica: ‘’ Labi nedusmojies! Piedod man es negribēju- tā gadījās! ‘’
-Es domāju, ka tā ir jauna veida iepazīšanās- es viņam atbildēju.
-Nē- teica viņš, man tiešām tā gadījās netīšām. Es domāju, ka mēs iepazītos tā vai citādi, vienalga. Viņš kaut ko vēl teica, bet es atcerējos viņu un viņš man likās tāds dīvains. Bet drīz es par viņu aizmirsu. Vasarā aizbraucu pie vecmāmiņas un atgriezos pirms 1. septembra.

Eju 1. septembrī uz skolu un dzirdu, ka kāds sauc, Inga! Es domāju sākumā, ka man tas izliekas, jo mani taču neviens vēl nepazina un gāju tālāk. Te kāds mani saņēma aiz rokas un es neticēju savām acīm, tas bija viņš.
-Esi sveicināta! Iepazīsimies. Es tevi visu laiku meklēju. Mani sauc Saša. Es esmu ļoti priecīgs, ka mēs iepazināmies, bet tu – es klusēju.
-‘’Klusēšana- piekrišana’’ – viņš pasmaidīja. Labi, ejam uz skolu, jau laiks gan jau mēs vēl tiksimies vēlreiz- viņš pasmaidīja . Šoreiz es atbildēju viņa smaidam.
Tā, lūk, sākās mūsu draudzība. Saproti, es esmu par īstu, tīru draudzību. Un tāda draudzība mums bij. Viņš mani saudzēja kā labu draugu. Gaidīja mani pie skolas, jo viņam stundas beidzās ātrāk, kopā gājām uz kino, sarīkojumiem. Priekš manis viņš tiešām bija tikai draugs. Man viņš bija parasts un vienkāršs kā visi citi. Bet manas draudzenes viņu par labāko no visiem un pat daža apskauda mani. Es taču tajā laikā nejutu pret viņu ko vairāk kā draudzību, tīra, skaidras draudzības jūtas. Tā mēs ar viņu draudzējāmies 2. gadus. Un beidzām 9. klasi. Pēc 10. klases gribējām iestāties vienā institūtā, bet...
Nu labi, lai būtu viss pēc kārtas. Gāja dienas, mēneši un pamazām es pret viņu sāku izjust kaut kādas savādas jūtas, lielākas un stiprākas par draudzības jūtām. Tad es sāku salīdzināt ar citiem, bet es kļūdījos. Lai kā es viņu gribēju pārbaudīt, viņš bija uzticīgs mūsu draudzībai, lai arī viņš varēja jebkurā brīdi satikties un iepazīties ar citu meiteni. Tuvojās svētki- Jaunais gads. Un mēs nolēmām to sagaidīt kopā. Sākās ar to, ka Saša ierosināja ‘’ Sagaidām pie manis. Divatā ‘’ – es izbrīnījos.
-Jā – atbildēja viņš- vai tad slikti? Tu un es. Zini pateikšu es to tieši plkst. 24.00. bet kas tev būs mājās?- es pajautāju, bet pie sevis nodomāju, kas varētu būt tas svarīgākais, ko viņš man grib pateikt un vēl tieši plkst. 24.00.
Viņa istabiņā bija eglīte, tāda maziņa un jauka. Tā ir Tev! – teica Saša. Tā ir mūsu. Viņš vēl pārlaboja un pasmaidīja. Viņš pienāca pie manis un apsēdās blakus un ierunājās.
-Tagad es pateikšu tev kaut ko svarīgu. Tu būsi ar mieru?
-Protams – es atbildēju.
-Saproti, mēs vairs neesam bērni. Tev ir 17. gadu, bet man 18. gadu. Tāpēc gribu aprunāties kā ar pieaugušo. Tas ir grūti, jo tie ir stipri vārdi. Varbūt to pateikt tieši. Es tu saproti- es mīlu Tevi. Es mīlu tevi ļoti stipri.
Es sēdēju satraukta un nezināju ko man darīt. Es to negaidīju, it sevišķi šodien.
-Man šķiet, ka mīlestība ir bezgalīga uzticība starp diviem cilvēkiem. Saproti- būt it kā daļai no otra cilvēka. Neatdalāmi būt kopā visu mūžu.
-Bet tu esi redzējusi īstu mīlestību.
-Jā, tēvs stāstīja man par to tur kur viņi dzīvojuši agrāk. Bija ezers, uz viņa dzīvojuši divi gulbji un pasmaidīja. Bet tas nebija smieklīgi, kas notika ar viņiem tālāk tad sapratīsi. Tos divus gulbjus vietējie ļoti sargāja, bet, lūk, vienreiz kāds izrīkojās zemiski, un ievainoja vienu gulbi un viņš nomira. Cilvēki, kas to redzēja nevarēja noturēt asaras. Piedod, man Saša, es tevi saprotu un zinu, ka arī tu mani sapratīsi. Savu atbildi es došu vēlāk, tu neapvainojies.
-Nu, protams, vēl nesaproti manu asaru iemeslu. Pēc Jaunā gada mūsu draudzība kļuva vēl ciešāka. Meitenes mani apskauda un runāja, ka es esmu pati laimīgākā. Arī es tā domāju, bet man šī laime bija ļoti īsa. Kādu dienu mēs ar Sašu atkal pastaigājāmies, bet šoreiz atgriezāmies diezgan vēlu. Saša mani pavadīja. Mēs iegājām kāpņu telpā viņš pienāca pie manis un teica : ‘’ Inga, atļauj man tevi noskūpstīt’’. Es nezināju, ko atbildēt un klusēju, un viņš mani noskūpstīja. Un tagad es vēl atceros šo skūpstu un domāju, ja tas bija zēna skūpsts, tad tas bija muļķīgi, bet vīrietis- taisnīgs. Tad mēs atvadījāmies.
-Nākošajā dienā viņa nebija skolā un es uztraucos. Nekad vēl tā nebija bijis, ja es nezinātu, ka Saša vēl nav skolā. Es aizgāju pie viņa.
-Durvis atvēra viņa māte. Acis viņai bija sarkanas no asarām. Ieraudzījusi mani, viņa teica : ‘’ Sveicināta Inga!’’ un novērsa skatienu. Es tūlīt nojautu ko ļaunu.
-Ar Sašu ir kaut kas noticis?- es jautāju.
-Nomierinies manu meitiņ, varbūt viss būs labi. Viņš ir slimnīcā.
-Kā? Bet viņš vakar jutās pavisam labi, bet tagad slikti, nočukstēja viņa.
-Viņu atrada sadurtu no rīta pie mūsu mājas. Viņam ir pieci nažu dūrieni.
-Nē, tas nevar būt, par ko Sašam ir durts. Neatceros kā nokļuvu mājās. Es gulēju kā bez apziņas. Te es izdzirdu pie durvīm klauvi, durvīs stāvēja meitene.
-Kas ir ar viņu? Sašam slikti? Jā? Sakiet man taisnību! Sakiet! Es iekliedzos- nomierinies meitenīt! Apģērbies, es pēc tevis atnācu- neuztraucies! Sašam ir ļoti slikti! Viņš grib tevi redzēt!
-Nē, nē! Inga iekliedzās. Es teicu, ka Saša... Sašeņka! Mans mīļais!!! Mazliet nomierinājos! Inga turpināja. Mani ielaida palātā. Es paskatījos uz Sašu, un viņu tikko pazinu. Viņš gulēja bāls, līdzīgs sniegam. Es piegāju pie viņa, tu mani dzirdi. Viņš ar grūtībām pacēla savus trīcošos plakstus.
-Inga, dārgā mana- viņš čukstēja ar savām trīcošajām lūpām. Es vairs nespēju klusēt, noliekusies pie viņa es sāku raudāt.
-Nevajag raudāt dumiķīt! Redzi kā viss iznāca. Es zinu man atlicis dzīvot labi ja kādas minūtes tāpēc es pēdējo reizi gribēju redzēt Tevi un būt kopā ar Tevi.
-Ko tu runā? Tu nemirsi! Nē! Es mīlu taču tevi.
-Taisnība- viņš čukstēja.
-Tu dzīvosi!
-Es taču nevaru dzīvot bez Tevis!
-Kā man tagad dzīvot!
-Laimīgi, dziļi raugoties man acīs. Lūk, ņem- viņš pasniedza man šo te. Un Saša man pasniedza salocītu rūtiņu lapu.
-Tā ir viņa pēdējā vēstule, kur to lūdza izlasīt pie viņa kapa.
-Saša!
-Sašeņka!
-Tu nemirsi!
-Tu būsi ar mani!
-Nerunā tā tu pret mani esi nežēlīgs. Dziļi ieelpodams viņš pēdējiem spēkiem nočukstēja.
-Skūpsti mani, tagad! Lai šis skūpsts būtu pēdējais. Es noliecos un noskūpstīju viņu uz aukstajām lūpām. Tad uz pieres, acīm un atkal uz lūpām. Asaras ritēja pāri maniem vaigiem, tieši uz viņa krūtīm. Es viņam teicu, bet viņš bija bez skaņas.
-Tad ienāca ārsts un lūdza mani iziet.
-Glābiet viņu!
-Jūs taču varat!
Es skatījos uz Sašu, viņa seja pārklājās ziliem plankumiem. Man vairāk nebija spēka. Viņš mira. Tikai tad tas aizgāja līdz manai apziņai. Sašu apglabāja trīs dienas pēc tam. Visas dienas biju kā ne savā prātā. Bēru dienā aizgāju uz kāzu veikalu un nopirku baltus ziedus. Tad es ieraudzīju viņa māti. Viņa stāvēja melnā tērpā! Pacēla Sašas zārku es iekliedzos.
-Nē!
-Ko jūs darāt?
-Atstājiet viņu!
-Es jūs lūdzu!
Atkal skanēja mūzika, viņu ielaida kapā ar maniem baltajiem ziediem kopā. Sāka aizbērt kapu. Es metos uz turieni, bet mani aizturēja. Pamazām visi izklīda, es nokritu uz zemes un piekļāvos ar vaigu pie tās, kur tikko tik apglabāts mans mīļais Sašeņka. Man palika auksti. Atcerējos vēstuli.
Mīļā Inga, tu zinu, ka es tevi mīlu. Tu esi mans spēcīgākais ziediņš, ko var atrast tikai reizi mūžā! Tu esi mana dzīve. Es zinu, cik tev grūti. Tu taču arī mani mīli! Man bija tik grūti mirt, zinot, ka arī tu mani mīli, nekas neiznāca no mūsu draudzības. Es no tevis prasu tikai to, lai tu būtu laimīga, tas tev būtu labi. Es ļoti vēlos to un ticu, ka tas tā arī būs. Jā, tā bija mana pirmā un pēdējā mīlestība. Ja tu zinātu, cik man ir grūti. Kā lūzt no mīlestības un žēluma pret Tevi. Tu pagaidām, kamēr man viņa vēl ir es gribu, lai tu zinātu taisnību. Kā es gribēju būt tev blakus. Kā es esmu sapņojis par to. Tikai nevajag raudāt. Tavas asaras ir manas sāpes, kuras ir daudz lielākas par manām sāpēm, ko es nojaušu. Nezinu, no kuras rokas es mirstu. Cik tas ir nežēlīgi!- mirt! Par ko? Bet es tagad nedomāju par to. Visas manas domas ir pie tevis. Domā vairāk par mani, kā par dzīvi. Lai es nebūtu vairāk nekas, kā vecas atmiņas. Cik grūti mirt zinot, ka pasaulē esi Tu- vienīgā. Ja nebūtu šīs nāves es vienmēr visu savu dzīvi būtu kopā ar Tevi. Nevaru vairāk rakstīt. Jūtu, ka kaut kas aiziet no manis. Laikam tuvojas nāve. Kā negribas mirt! Mīlu Tevi! Ticu Tev! Atceries arī Tu mani!
Tavs Saša.

Tas notika skolā, viņa strauji pagriezās, skaļi aizcirta durvis un aizskrēja. Es metos viņai pakaļ, bet nepaspēju. Uz ielas atskanēja motora bremzes, viņa gulēja balta, kā pakritis gulbis, bet rokā viņa turēja Sašas vēstuli. Viņas lūpas smaidīja, tikai asinis tecēja strūkliņā pār viņas seju. Atbrauca ārsts. Viņš teica :’’ Visam beigas! Acumirklīga nāve!- es beidzamo reizi paskatījos uz Ingu. Rokās bija vēstule, kur izcēlās vārdi:
Atceries mani!
Es tevi....