Atceries mani (21)2

No dusmām pagrūdu Edgaru nost, un aizsedzu aci no sāpēm,- Stulbais idiot!- es viņam uzkliedzu.- Vācies prom no manas mājas un dzīves! Es tevi nekad, nekad negribu redzēt,- es kliedzu, un centos neraudāt, jo acs nelāgi sūrstēja.

-Kā tu uzdrošinies viņai sist? Debīls esi?- Olivers uzkliedza brālim,- Vācies prom un liec viņai mieru,- viņš uzrūca brālim un pagriezās pret mani. Olivera roka maigi noglāstīja man vaigu,- Acs ir nesmuki uzpampusi,- viņš skumji noteica, un pagriezās pret brāli,- Tagad esi laimīgs?

-Nu pagaidi tikai,- Edgars draudēja, pieceldamies kājās,- Tu to smagi nožēlosi,- viņš draudēja brālim un tad paskatījās uz mani,- Un tu arī, kad visu atcerēsies.

-Vācies prom!- mēs ar Oliveru sinhroni uzkliedzām. Edgars izgāja no istabas un Olivers apsēdināja mani uz gultas. Man sāpēja gan acs, gan mugura, un es strīda dēļ jutos drausmīgi. Sāku raudāt, un Olivers mani apskāva, lai mierinātu.

-Es aiziešu pēc ledus,- puisis sacīja un piecēlās kājās. Izmantoju izdevību, kamēr viņa nebija un devos uz vannas istabu, lai nopētītu Edgara dūres atstātās pēdas. Zem acs bija pamatīgs apsārtums, kas bija silts un jau bija sācies pampums. Es taču tāda nevarēšu iziet no mājas..

-Sema,- Olivers mani uzrunāja, ienācis vannas istabā.  Apsēdos uz letes un noslaucīju asaras no acīm,- Pieliec šo te pie acs,- viņš pasniedza man ledu. Paklausīju viņam un no sāpēm aizžmiedzu acis, radot vēl lielākas sāpes.

-Zaķīt manu,- Olivers žēli teica, apskaudams mani,- Mana spēcīgā meitene,- viņš mīļi teica, liekot man pasmaidīt,- Mana varone,- viņš uzslavēja un noskūpstīja man pieri. Žests bija tik mīļš, un man tā sāpēja mugura un seja, ka negribēju viņu atgrūst. Tomēr, tas viss bija viņa dēļ.

-Pastāsti man vienu,- es teicu, kad starp mums iestājās klusums,- Kas notika, kamēr es biju prom?

-Ar ko lai sāk?- Olivers uzreiz sāka stāstīt,- Jāsāk ar to, ka Nellija, nu, tava māsa, dzīvoja kā niere taukos.- Olivers stāstīja,- Edgars tevi krāpa ar visām pēc kārtas, un tevi pat nemeklēja. Un tava ģimene...- Olivers nošūpoja galvu,- Izdari sev pakalpojumu. Netici nevienam.

-Arī tev ne?-

Olivers iesmējās,- Nezinu. Tā jau būs tava izvēle.- viņš sacīja un pagriezās pret mani,- Ļoti sāp?

-Līdz kāzām sadzīs,- es centos pajokoties,- Kā izskatās?- pavaicāju, noņemot ledu no acs. Olivers aptaustīja asinsizplūdumu un pat pasmaidīja,- Nu?

-Rīt jau vairs nekā nebūs,- Olivers godīgi teica,- Edgars ir mīksts. Viņš nesit stipri.

-Viņš iesita man,- es izlaboju,- Vienalga, cik stipri vai kā, bet ikviens, kas iesit sievietei, zaudē sevī vīrieti.-

Mūsu sarunu pārtrauca mamma, kura ienāca istabā ar pankūku šķīvi rokās. Olivers laikus paņēma šķīvi no viņas, jo tas gandrīz izkrita mammai no rokas,- Samanta, Edgars tev iesita?- mamma šausmās iesaucās un uzlika man rokas uz vaigiem,- Manu mīļo meitiņ. Es izsaukšu policiju.

-Nav vajadzības,- es iebildu un pieliku ledu pie acs,- Viņš jau ir prom.

-Kas te vispār notika?- mamma vaicāja,- Kāpēc tu esi pusplika?- viņa aizvainoti vaicāja un paskatījās uz Oliveru,- Oliver?

-Es neko neizdarīju,- Olivers ieteicās, bet es viņu pārtraucu.

-Es nokritu no motocikla, kad devos prom ar Edgaru, un Olivers man palīdzēja sakopt muguru.- teicu,- Mammu, lūdzu atstāj mūs divatā.

-Bet mīļā,- mamma iebilda,- Tu esi pusplikā un tavā istabā ir puisis..

-Mammu!- es iesaucos,- Lūdzu, izej ārā. Un aizver, aiz sevis durvis.- es centos pasmaidīt, lai nekustinātu vaigu,- Lūdzu...

-Nu labi,- mamma negribīgi piekrita,- Tikai izsargājaties.- viņa ar smaidu lūpās piekodināja un pameta mūs divatā. Olivers sāka tiesāt pankūkas, bet es centos izlemt, ko darīt. Nolēcu no letes un atradu kosmētikas maciņu, no kura izņēmu pūderi un, atradusi piemērotu toni, centos paslēpt pampumu.

-Man ir ideja,- Olivers ieteicās, kad biju notušējusi gandrīz visas pēdas par notikušo,- Atnesīšu tev drēbes un tad dosimies mazā izbraucienā.-

-Uz kurieni?- es nesapratu.

-Nedomāju, ka tu gribēsi to tā atstāt,- puisis plati pasmaidīja,- Mums vajag atriebties.- viņš pasmīnēja. Paskatījos uz sevi spogulī, redzot vien ēnu no ziluma, ko Edgars bija man raidījis un atbildēju puisim ar smaidu.

-Starp citu,- Olivers ieminējās,- Kā tu zināji, kur stāv kosmētika?- viņš pavaicāja. Apstulbusi paskatījos uz maciņu un tad uz skapīti,- Sema?

-Es nezinu,- godīgi atteicu,- Tas vienkārši bija automātiski.-

-Tava atmiņa atgriezīsies,- Olivers mierināja,- Tu jau sāc atcerēties. Un Edgaru mēs turēsim pa gabalu no tevis.

-Mēs?!-

-Es, tu un tava ģimene. Tie, kuriem tu esi dārga,- Olivers teica.  Klusēdama noliku kosmētiku vietā un devos uz skapi. Izņēmu no tā džinsus, zeķes, džemperi un kreklu, turpat apģērbos un, kad pieliecos, lai paņemtu botes, man prātā ienāca doma.

-Oliver?- es uzrunāju puisi,- Vai tev vēl ir tie motocikli?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atceries-mani-22/692079