Atceries mani (17)4

-Es tev devu iespēju,- es sacīju, kad abi devāmies uz Edgara mašīnu,- Neliec man to nožēlot.

-Tici man,- Edgars pasmējās,- Tu to nenožēlosi.- viņš piemiedza man ar aci un apsēdās vadītāja krēslā. Apsēdos blakus un piesprādzēju drošības jostu,- Vai zini, tev iepriekš nebija tādas apsēstības ar drošības jostām kā tagad..-

-Laikam tad, kad skaties nāvei sejā, tu sāc apdomāties,- es pavīpsnāju, aizspraužot siksnu ciet, un vainīgi palūkojos uz vīrieti man blakus,- Vai tu nepiesprādzēsies?

-Pff,- Edgars nosprauslojās,- To dara tikai mīkstie.

-Kurš tad to teica?-

-Tu pati,- Edgars kļuva nopietns,- Kad vēl biji ar mani.

-Tev tagad ir Agnese, bet man ir galva, kas ir tukša no atmiņām un domām, tāpēc neceri, ka viss būs tā, kā agrāk.-

-Es uz to neceru,- Edgars teica, palūkojoties mana virzienā,- Un es zinu, ka tā nebūs. Būs daudz labāk.

-Kad tad tev liek tā domāt?-

-Jo tā vienkārši ir,-

-Tu esi iedomīgs, pretīgs kretīns manās acīs.- es plaši pasmaidīju,- Man pat sāk likties, ka es amnēziju izbaudu. Kā es varēju būt kopā ar tādu āzi kā tu?

-Kad tu atcerēsies, sapratīsi, ka neesmu tas, kā esi mani redzējusi,-

-Man ir vienalga,- es atteicu,- Vienkārši parādi man to, par ko tik ļoti lūdzies, ka sastrīdējies ar manu māti.-

-Parādīšu. Tikai pacietību.-

-Ai,- es nopūtos un izņēmu no kabatas telefonu, ko mamma man bija iedevusi. Tam bija tikai divas pogas un milzu ekrāns. Apmulsusi, paskatījos uz Edgaru.

-Tu nezini, kā strādāt ar viedtālruni?- viņš, cenšoties nesmieties, vaicāja un paņēma telefonu no manis. Piespiedis kaut kādu podziņu sānā, viņš pasniedza man telefonu, kura ekrāniņš iemirgojās. Telefonā parādījās bilde, kurā biju es un māsa.

-Ilona nu gan ir maita,- Edgars, to pamanījis, teica,- Uzliek bildi, lai tu domā, ka tev ir mīloša ģimene, lai gan tā nav. Viss, ko tu vēlējies, bija būt prom no viņiem.-

-Ja jau viss bija tik slikti un tu esi tik labs,- es dusmīgi ņurdēju,- Kāpēc tad tu man nepalīdzēji?

-Tu man neļāvi,- Edgars aizkaitināti teica un novērsās, cenšoties savaldīties.- Tu nekad neesi tā īsti ļāvusi tikt pie sevis.- viņš piebilda, neskatoties uz mani,- Man tevis pietrūkst.

-Ja tu kļūsi vēl saldāks, es vemšu,-

-Kā vēlies! Vem droši. Bet tā ir patiesība.-

-Vienkārši brauc,- skarbi atteicu un centos iepazīt jauno telefonu. Kad nupat biju sākusi izpētīt bildes galerijā, Edgars piestāja pie tāda kā plača, kur ārā stāvēja divi motocikli.

-Ko tas nozīmē?- es neizpratnē prasīju,- Es nesēdīšos uz moča!

-Tu tā teici arī pirmoreiz,- Edgars atcerējās ar smaidu,- Bet, kad atcerēsies, kāda ir tā sajūta, tu man vēl par to pateiksies,- viņš izkāpa no mašīnas. Noliku telefonu uz sēdekļa un negribīgi izkāpu no mašīnas, dodoties motociklu virzienā. Tie bija milzīgi un izskatījās draudīgi. Tie nebūt neaicināja izmēģināt uzkurināt adrenalīnu asinīs.

-Sema?- Edgars mani uzrunāja, liekot man pievērsties sev,- Sema, tu nāc?

-Es negribu!-

Viņš paskatījās uz motocikliem un tad uz mani ar smaidu sejā,- Jo tu baidies?

-Pie velna, jā, es baidos,- es nošņācos,- Es negribu lauzt žokli vai nomirt.

-Vai arī tu vienkārši esi zaķpastala,- viņš izdarīja spiedienu uz mani,- Mazā bailulīte. Tāda pati kā tu biji. Maza bailule, kura nespēj neko izdarīt, to neapdomājot.

No dusmām iecirtu pļauku viņam sejā.- Un tas ir viss?- viņš pasmējās un demonstratīvi pagrieza otru vaigu,- Sit simetriski!

-Labi!- es uzrūcu,- Dod šurp man to ķiveri.

-A a a,- viņš pacēla rokas,- Ne tā.

-Kā tad?- es nesapratu. Viņš man liks braukt bez ķiveres?

-Derības,- viņš smaidot izaicināja,- Ja tu izbrauksi laukumu piecās minūtēs, izmaksāšu tev visu, ko vien vēlies.

-Un ja es zaudēju?-

-Tu bez ierunām pārvācies pie manis,- Edgars smaidot teica un pastiepa manā virzienā roku,- Sarunāts?

Nedomājot, paspiedu viņa roku,- Sarunāts,- samiegusi acis teicu un paņēmu ķiveri no viņa.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Atceries-mani-18/691705