Viņš sēdēja uz soliņa savā pagalmā un domīgi raudzījās tumsā. Kāpēc viņam vajadzēja tajā visā iesaistīties?
Nez,cik dod par lepkavību ar iepriekšēju nodomu? Par narkotik glabāšanu un izplatīšanu nemaz nerunājot.
Jēziņ,nabaga māte. Viņa vienmēr ir lielījusies savām draudzenēm,cik viņai labs dēls - ar naudām palīdz,dārgas dāvanas dāvina,dzīvokli izremontējis. Tikai nekad nesaka,kur strādā,
kur mūsdienās tik lielu naudu maksā. Ko tagad viņa teiks,ko domās? Varētu aizbraukt prom,kamēr vēl viss nav sācies. Bet kāda atšķirība -
tāpat nāks no policijas iztaujāt. Armands saķēra galvu,itkā mēģinādams saturēt visas domas kopā. Pēkšņi atmiņā uzplaiksnīja ainas no pagātnes. Kā toreiz viss sākās...?
- Mamm,neuztraucies,viss būs kārtībā - man jau ir 23 un es zinu,kas man nāk par labu un kas - nē.
- Jā,bet tu taču esi mans bērns,es uztraucos!
-Zini,ejot uz darba pārrunām neviens vēl nav nomiris. Labi,man jāiet, līdz vēlākam.
Armands nolika klausuli un sāka kārtot kaklasaiti. Eh,būtu Laura mājās,viņa palīdzētu. Bet Lauras nav, Laura ir darbā. Labi,jātiek galā pašam. Nez,ko Ivars domāja ar vārdiem "bīstams darbs"? Labi,gan jau redzēsim, kas tur būs. Varbūt kārtējā strojka? Tas gan nav tas labākais,bet pašlaik der vienalga,kas. Pēc četriem mēnešiem būs klāt Annija - Laura jau tagad izskatās pēc kuģīša. Un kāpēc viss,kas vien vajadzīgs bērnam, ir tik šausmīgi dārgs?
Armands beidza cīnīties ar kaklasaiti,nometa to uz galda un izgāja ārā.Tramvajs,kā ņirgādamies vilkās cik vien lēni tas ir iespējams. Ierasto 20minūšu vietā viņš līdz Ivaram tika 40minūšu laikā.
- Nu,sveiks! Saki,tētis būsi? Nav tā kā par ātru,ko? Labi,tā nav mana darīšana. Paklau,ko tu domā par narkotikām?
- Ko?! - Armands izbrīnā iesaucās.
-Nu ko - ko? Neko. Redzi, no mums aizgāja viens čalītis, - greizi smīnēdams Ivars turpināja. - Sročna vajag kādu citu vietā.
- Tu ko?! Man tak ģimene,bet es labi zinu,kur tie čalīši "aiziet"!
- Beidz,tu tak man draugs esi!
- Visi viņi tev draugi bija...Labi,kas jādara?
Ivars sāka skaidrot,kam, cik, kas un kad jānogādā,iedeva adreses,numurus, vārdus un Armands domīgs aizgāja mājās.
Vakarā,kad mājās jau bija Laura,Armands domīgi viņā raudzījās un nevarēja saņemties pastāstīt,ko tagad darīs...
- Aj,beidz pīkstēt,domā!- Armands dusmīgi uzšāva sev pa pieri. Jāizdomā, ko teikt,ja jautās,kur tajā naktī biju un ko darīju. Ar Lauru jāparunā. Annija jāved pie omes,lai nejautā, kas tie par onkuļiem formās. Labi,ka Laura visu zin un saprot. Ļoti labi.
Armands piecēlās un gāja augšā pie sievas un meitas. Pa trepēm kāpjot augšā atkal rādās bildes no pagātnes...
No sākuma Armands bija kaut kas līdzīgs kurjeram. Tas viņam tīri labi sanāca. Pēc gadiem diviem Ivars,redzot,ka Armandam viss sanāk un iet,kā smērēts,pārcēla uz mierīgāku darbu - bija jākārto papīri,jāpieraksta,cik vajadzīgs katram gribētājam ir, cik tas izmaksās,jāskatās, kā to visu mantu dabūt Latvijā. Pēc trim gadiem Armands kļuva par Ivara labo roku un palīgu visos jautājumos. Armands bija viens no retajiem, kurš "neaizgāja". Ivars turēja ļoti augstā vērtē Armanda palīdzību un prāta spējas. Bet tad viņš pamanīja, kā uz jauno,izskatīgo un nu jau bagāto Armandu skatījās viņa mīļā Līze. Lai gan,papētot,Ivars atklāja,ka starp tiem abiem nekā nav,viņš tomēr,greizsirdības izķēmotu prātu, izdomāja,kā Armandam ieriebt.
Kādu dienu Ivars pasauca Armandu pie sevis uz kabinetu.
- Paklau,Armi,ir viena ģēla...
- Nu,nu,saki!
- Viens džekiņš baigi traucē.
- Labi,tūlīt norīkošu Vovu,lai tiek skaidrībā.
- Nē,šoreiz bez Vovas. Tev jātiek galā pašam.
- Ko?! Man taču ģimene! Ko viņas darīs,ja mani ieliks cietumā?!
- Maksāšu viņām uzturnaudu! Un par ģimeni tev vajadzēja uztraukties pirms tu šurp atvilkies!
- Nespēju noticēt savām ausīm...
- Ej!!! Vai nu tu tiec galā ar viņu,vai nu ar tevi galā tiks Vova! Lasies!!!
"Sasodīts,kāda muša viņam iekodusi?"- izejot no kabineta ārā,domāja Armands. "Labi,tas nav nekas sarežģīts. Stroķis mājā stāv. Jānoķer kādā tumšā ielā un viss būs galā."
Pēc pāris dienām klusajā Sarkandaugavas ieliņā atskanēja šāviens. Armands,neskatoties,iekāpa mašīnā un aizbrauca. Un te nu viņš bija. Kas tagad notiks?
No rīta vecais sētnieks,pamanot guļošo puisi,steidzās klāt.
"Eh,atkal jau manā pagalmā kaut ko nosit."
Večuks jau bija pieradis pie tādiem skatiem. Savāca maku,dokumentus un aizgāja zvanīt policijai.
Tikmēr Armands visu dienu,neiedams no mājas ārā, gaidīja policiju. Pārstāja viņš to gaidīt,kad plkst. 20:00 ziņās pavēstīja,ka Sarkandaugavā nosists kārtējais dzērājs,kuram klāt nebija maka un dokumentu. Uz aizdomu pamata ir aizturēti vairāki vietējie iedzīvotāji,kas tajā vakarā bija blakus noslepkavotajam vīrietim. Viens no tiem atzinās,ka tieši viņš puisi ir noslepkavojis.
Armands bija pārsteigts. Vai tiešām viss? Jā,viss.
Pēc mēneša, taisoties uz Angliju,Armands izdomāja iebraukt ciemos pie tā paša "slepkavnieka",kurš pašlaik bija cietumā. Nopirka smēķus,ēdamo un aizgāja. Izrādijās, ka čalim nav māju,ziema nāk, gulēt ārā negribās.
- Paldies tev...- nočukst Armands un aiziet.
Večuks neizpratnē skatās uz aizgājušo.
- Vai man žēl! - tas iesaucas.
Ārā jau gaida Laura un Annija.
- Nu,braucam,mīļais?
- Braucam! - Armands,smaidot,atbild.
