Apsēstā #100

Klusums. Klausulē bija dzirdams tikai klusums. Un tad savienojums pārtrūka.

-Ak Dievs...- Sāra strauji izelpoja. Mišela bija tikusi  arī pie tēva. Kāda bija iespēja paspēt nonākt līdz viņai laicīgi, lai izglābtu tēvu? Sāru neiepriecināja viņas izredzes...

Viņa paķēra klausuli un vēlreiz zvanīja tēvam. Signāla nebija.

-Nolāpīts!!!- Sāra aizsvieda mātes telefonu pāri istabai.

Viņa apsēdās uz grīdas, paņēma rokās grāmatu un aizvēra acis. Viss, par ko viņa domāja, bija kā izglābt tēvu. 

Atkal viegls vējš iepūta viņai sejā un pāršķīra grāmatas lappuses. Sāra palūkojās uz logu. Tas bija ciet. Tāpat kā kabineta durvis. Nolaidusi skatienu uz grāmatu, pirmais, ko viņa pamanīja bija zīmējums. 

Svece, kurai apkārt bija sarkans aplis. Asinis?

Glābējam, izmantojot savu zīmi un asinis būs atrast sirdij vēlamo.

Sāra pārlasīja teikumu vēlreiz. Un vēlreiz. Un tad viņa saprata. Viņai bija iespēja atrast tēvu! Viņa paberzēja zīmi uz plaukstas, tā aizvien sūrstēja. 

Novieto gaismas staru, savas dzīvības centrā.

-Ko??- Sāra nesaprata. Kādēļ viss ir tik sarežģīti...? Viņa nespēja padomāt. Visa viņas būtība bija satraukta ,tikai par tēvu.

-Asinis!- Viņai beidzot bija skaidrs. Viņas dzīvības centrs ir asinis.

Viņa sameklēja mātes galda atvilknē papīra nazi. Nedaudz vilcinoties, viņa iegrieza sev pirkstā un no tā sāka sūkties asinis. Viņa uzzimēja ar sagriezto pirkstu nelielu apli uz grīdas. Darīts. Kur lai dabū sveci? Viņa piegāja pie mātes galda un parākņājās pa atvilknēm. Sveces nebija. Viņa nolamājās pie sevis un palūkojās apkārt. 

Bet grāmatā jau nebija teikts nekas par sveci. Gaismas stars... Sāra nolēma nevilcināt laiku un paņēma sērkociņu kastīti,ko bija atradusi atvilknē.

Viņa aizdedzināja vienu sērkociņu un ielika to asins apļa viducī. Nekas nenotika. Sāra spēja domāt tikai par tēvu. Un tad pēkšņi, kā filmas aina, viņai prātā rādījās tēvs. Viņš bija sasiets un savainots. Bet dzīvs. Sāra atviegloti izelpoja. Viņa mēģināja saprast, kur viņš varētu būt. Tā izskatījās, kā vecāku guļamistaba, tikai bija tik tumšs... Nu protams,kur vēl lai Mišela būtu, ja ne mājās.

Sāra, tik ļoti vēlējās izglābt tēvu, ka pat neaizdomājās, kā viņa ieraudzīja šo ainu. Viņa piecēlās un skrēja uz izeju, bet pēkšņi apstājās.

-Bet, ko lai es daru, kad tikšu līdz tēvam? Kā lai tieku galā ar Mišelu?- Viņa skaļi izteica domas.

Nav laika par to domāt, viņa saprata. Un skriešus devās uz mājām. Arā, pie ēkas stāvēja daži taksometri. Viņa saprata, ka tā būs daudz ātrāk. Iekāpusi taksometrā, viņa nosauca vadītājam adresi un ielūkojās grāmatā. Viņa šķīra lapu pēc lapas, bet nekas nelikās jēdzīgs. Zīmējumi, latīņu svešvārdi, atkal zīmējumi. Nekas noderīgs. Viņa nopūtās un aizvēra grāmatu. 

Taksometrs strauji nobremzēja. Sāra viegli atsita plecu pret priekšējo sēdekli. 

-Au! Kas notiek?- Viņā dusmīgi  jautāja vadītājam.

-Piedodiet jaunkundz, bet izskatās, ka ceļš tālāk ir slēgts.- Vadītājs laiski novilka.

-Ko? Kādēļ?- Viņa sašutusi palūkojās pa logu. Visa brauktuve bija nobērta ar kritušiem kokiem. Sadegušiem kokiem.

-Kas tas?- Viņa bija neizpratnē. -No kurienes tie šeit uzradās?- Viņa jautāja vairāk sev, nekā vadītājam, kurš likās tikpat apmulsis.

Sāra paņēma grāmatu un izkāpa no mašīnas.  Izskatījās, ka viss ceļš līdz viņas mājai ir klāts ar šiem sadegušajiem koku zariem. 

Sāra jau bija sākusi pierast pie šādām dīvainībām. Viņa ātriem soļiem devās uz mājām, pa ceļām pārdomājot iespējamos variantus, kā rīkoties. Nekas saprātīgs nenāca galvā, viņa tikai zināja, ka viņai ir jāpaspēj tikt līdz tēvam laikā. 

Tikusi līdz mājām, viņa neko neparastu neievēroja. Mājā valdīja klusums un tumsa. Varbūt viņai izlikās un tēvs nebija mājās?

Viņa klusām iegāja pa durīm. Klusums. Viņa ieklausījās, vai nedzirdēs tēva balsi. Nekā. Viņa gāja augšā, taisni uz vecāku guļamistabu. Likās, ka neviena nav mājās. Bija auksts un kluss.

Sāra pastūma durvis. Neejot iekšā viņa ieklausījas. Elpas vilcieni. Pavisam apslāpēti. Tā, itkā tie dotos ar lielu piepūli. 

-Tēt?- Sāra nočukstēja.

Strauja ieelpa. Sāra mēģināja saprast, no kuras puses nāk skaņa. 

-Tēt, kur tu esi?- Viņa čukstus vaicāja.

Vel viena strauja ieelpa, un viegls vaids. Logs. Sāra saprata, tēvs bija pie loga. Viņa, uz pirkstu galiem, devās uz loga pusi, pie tēva. 

Viņš gulēja uz grīdas. Mute bija aizsieta, un galvā asiņojoša brūce. 

-Ak Dievs, tēt!- Sāra metās pie tēva.

-Vai tev viss kārtībā?- Viņa satraukti vaicāja. Tēvs pamāja ar galvu. Sāra pasniedzās pie apsēja, lai atsaitētu tēvam muti. 

-Sveika, Sāra. - Tā aizsmakusī balss... Mišela stāvēja durvīs.

-Es tevi gaidīju. Vai grāmata ir pie tevis?- Māsa vaicāja. Sāra centās ātrāk atsaitēt tēvu, bet pirksti neklausīja. Tēvs šausmās iepleta acis.

Un tad Sāra to sajuta. Ledainu roku uz kakla aizmugures. Šis pieskāriens radīja elektriskas, paralizējošas tirpas pa visu ķermeni.

Sāra iesaucās. Viņa apgriezās, nopurināja Mišelas roku no kakla un spēcīgi viņu pagrūda. Bet Mišela atkāpās tikai par soli.

-Par vēlu, Sāra.- Mišela tikai smaidot noteica.

-Es vairs neesmu 10 gadīgs bērns. Tu vairs nevari ar mani mēroties spēkiem.- Mišela viņu brīdināja.

Sāra ar vieglu, nemanāmu kustību paspēra grāmatu zem gultas.

-Nu taču, Sāra... Kādēļ tu pretojies? Vai tiešām man ir jātiek vaļā arī no tēva?- Mišela likās nepacietīga. Itkā steigtos kaut kur.

-Tev neredzēt grāmatu, māšuk.- Sāra noteica, sarkastiski pasmaidot.

Mišela šķērsoja to vienu soli, kas viņu šķīra no māsas.

-Vai tiešām?- Viņa atvēra savu melno muti un izdvesa smaidu.

-Tiešām.- Sāra noteica. Viņa juta savā pakrūtē augam neizskaidrojamu spēku. Viņa pacēla roku, uz kuras bija zīme. Mišelas acis paspēja ieplesties, tām spīdot piķa melnām. Nākamajā brīdī Sāras plauksta iezaigojās ar zilu gaismu un Mišela tika izsviesta no istabas.