Vasara beidzot ir atnākusi arī līdz Latvijai, tā ir labā ziņa. Sliktā, ir tā, ka manā dzīvē vēl aizvien notiek visādas drāmas, bez kurām es mierīgi varētu arī iztikt.
Anna bija atgriezusies pēc nedēļas nogales ballēšanās savā ģimenes tusiņā, un es nezinu, vai tajā pasākumā notika kaut kas, kas satracināja viņu, bet Anna nebija labā garastāvoklī. Pavisam mani no sliedēm izsita, kad viņa pajautāja, vai es zinu, ka Ramona ar Dāvi meklē kopēju dzīvokli. Tātad viņa ar Ramonu ir kļuvušas par tik labām draudzenēm, ka tā pat vien runājās savā starpā arī ikdienā? Mani šī atklāsme nepavisam neiepriecināja. Uzreiz iedomājos, ka Ramona varētu atklāt mūsu pikanto pagātni Annai. Un pazīstot Annas raksturu, ir pilnīgi skaidrs, ka es dabūšu tādu emociju un lamuvārdu izvirdumu kādu pasaule nav pieredzējusi kopš Pompeju vulkāna katastrofas. Tāpēc atbildēju, ka jā, es to zinu, bet kā viņa to zina? Anna paskaidroja, ka viņa ar Ramonu sarakstās gandrīz katru dienu, un viņai Ramona patīk, ka esot tāda labā ziņā traka meitene. Nē, nē, nē…. Šī viņu draudzība mani sāka biedēt. Es mēģināju (cik vien neitrāli iespējams) uzzināt no Annas, par ko viņas ar Ramonu vēl ir runājājušas, un vai Ramona ir pastāstījusi kaut ko par mūsu vēsturi. Es tiešām nedomāju, ka pajautāju ko tādu, par ko būtu bijis vajadzīgs apvainoties, bet pie otrā vai trešā jautājuma par Ramonu, Anna atkal no mušas uzpūta ziloni. Viņa sāka mani apvainot, ka es nespējot biegt domāt par Ramonu, jo prasot viņai visus šos jautājumus. Es pateicu dažus asus vārdus, ko varbūt nevajadzēja, viņa pateica lietas, ko pilnīgi noteikti nevajadzēja, un scenārijs jau kuro reizi atkārtojās tāds pats kā iepriekš – Anna sāka pakot kaut kādas random mantas, un vienlaicīgi paceltā balsī izdomāja visādus stāstus, kuriem pati noticēja. Viņa mani apvainoja neuzticībā un apgalvoja, ka man viņa ir vajadzīga tikai lai ēst taisītu un māju kārtotu. Šeit es gribu piemitināt, ka nedz kāda mājas kārtotāja viņa nav, un arī neko diži vairāk par pelmeņiem pagatavot viņa arī nemāk. Bet es to nepateicu, es tikai ļāvu viņai turpināt savu monologu, un pēc brīža, tā pat kā iepriekš, Anna bija pa durvīm ārā, un es atkal īsti nesapratu, ko tieši es biju izdarījis tādu, lai šitik dramatiski rīkotos. Man nopietni jāapsver, vai es ar tādu drāmas karalieni kā Anna gribu un varu sadzīvot. Protams, kad viss ir labi, tad viss ir labi, bet šie regulārie izgājieni, kad viņa aizcērt durvis un pazūd uz kādu nedēļu, ir diezgan nogurdinoši. Bet no otras puses, es šo scenāriju jau zinu no galvas. Tagad viņa ar mani kādu nedēļu nekomunicēs, neatbildēs uz īsziņām un necels telefonu, tad kādā dienā parādīsies pie manām durvīm, tā it kā nekas nebūtu bijis. Nezinu, cik ilgi es šādu uzvedīvu varēšu izturēt. Katrā gadījumā, nolēmu izmantot šī brīvības nedēļa lietderīgi.
Viena no lietderīgajām lietām, ko izdarīju nākošajā dienā pēc kārtējās Annas drāmas, es aizbraucu uz vasarnīcu, kur tikko tika uzsākti remontdarbi. Protams, bija svarīgi izrunāt un dot pareizos norādījumus būvnieku brigādei, bet patiesais iemesls, bija tas, ka gribēju izvēdināt galvu un izlaist kaut kur tālāk ar mašīnu. Dienā, kad braucu uz laukiem, atšķirībā no Liepājas brauciena, bija skaista pavasarīga diena ar sausu asfaltu, kas padarīja braucienu ar manu M6 īpaši patīkamu. Biju jau apradis ar šī auto spēku, un labos laika apstākļos labāk varēju iztestēt, uz ko mana eM’ka ir spējīga. Brauciens uz laukiem bija mana terapija, tieši tas, kas bija vajadzīgs. Kamēr es esmu pie šī zvēra stūres, tikmēr tādas Annas, Ramonas un citas drāmas, manu prātu nenodarbina, un es varu vienkārši koncentrēties uz ceļu, un ķert braukšanas kaifu. Citi meditē, citi iet pie terapeitiem, citi makšķerē, man vajag vienu šādu izbraucienu ārpus Rīgas pie mana M6 stūres, un es esmu uzlādējis savas baterijas ikdienas rutīnai un privātās dzīves drāmām. Ir cilvēki, kam auto brauciens ir vienkārši tikšana no punkta A uz punktu B, bet man reāli patīk pats brauciena un auto vadīšanas process. Es noteikti drīzumā uzrakstīšu arī rakstu ar plusiem un mīnusiem, kā ir ikdienā sadzīvot ar M6, pagaidām varu pateikt, ka atrast mīnusus nebūs nemaz tik viegli.
Jebkurā gadījumā, brauciens uz vasarnīcu bija tieši laikā. Izrunājām visas lietas ar būvniekiem, un apsolīju, ka, ja šo darbu viņi izdarīs labi, tad pavisam drīz būs jauns objekts ko došu, jo domāju nevilkt garumā plānu nopirkt remontējamu dzīvokli Rīgā.
Anna jau divas dienas nedeva ziņu par sevi un ignorēja manus zvanus. Mani tas vairs nepārsteidza un nesatrauca. Tur kur agrāk manā sirdī bija uztraukums, tagad iezagās miers un vienaldzība. Es drīzāk sāku izbaudīt iespēju ignorēt viņas drāmas un koncentrēties uz darbiem.. Šajā laikā aizbraucu apskatīt vienu dzīvokli Pārdaugavā, un vienu uz Maskavas ielas. Iespējams es būtu izvēlējies kādu no šiem variantiem, bet tad parādījās negaidīts un ļoti izdevīgs piedāvājums. Kāds Kaspara (džeks kura ballītē es noķēru Covid) draugs bija viņam izstāstījis, ka viņa radi grib ātri pārdot dzīvokli, kur līdz šim dzīvoja veca tantiņa-radiniece, vai kas tamlīdzīgs. Kaspars zinot, ka es jau sen vēlos iesaistīties nekustamā īpašuma biznesā, pastāstīja to man, un es biju ieinteresēts. Kaut kādu personisku iemeslu dēļ, kuri mani neinteresēja, saimnieki bija gatavi pārdod dzīvokli nedaudz zem tirgus vērtības, pircējam kurš ir gatavs pirkt tagad un maksājot uzreiz – Win-win! Es aizbraucu apskatīt to dzīvokli, nu baigā miskaste protams, bet pa lielam, fundamentālo elementu stāvoklis bija normālā kondīcijā. Kāpņutelpa arī daudz maz ok, var redzēt arī, ka māja tiek apsaimniekota adekvāti, un lokācija ir ļoti pieprasīta, Āgenskalna Priedēs pie Botāniskā dārza. Kad dzīvoklī nojauks nevajadzīgās starpsienas, ieliks jaunu vannas istabu, virtuvi, grīdas un logus, būs labas kvalitātes dzīvoklis. Tas ir 43m2 divistabu dzīvoklis Hruščovkas ķieģeļu mājā. No visiem padomju laiku projektiem, šis hruščovku variants ir viens no kvalitatīvākajiem. Jā, te viss ir mazs, bet pareizi pārplānojot, šo dzīvokli var pārvērst par ļoti iekārojamu īpašumu. Es ilgi nedomāju, un kad pārbaudīju, ka īpašumam nav apgrūtinājumu, tā paspiedu roku īpašniekam, un vienojāmies, ka esmu gatavs doties pie notāra kaut vai rīt. Nākošajā dienā sākām kārtot papīrus, un pēc pāris dienām visi dokumenti bija iesniegti, nauda samaksāta un es biju saņēmis jaunā dzīvokļa atslēgas. . Aiziet! Jauns projekts manā portfolio!
Lasi līdz galam - https://mistersx.com/anna-ir-atkal-prom-win-win/?utm_source=spoki&utm_medium=post
