local-stats-pixel

Anastasija (43)10

 591  1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-42/692215

- Tu visas Anastasijas mantas uznesi augšā? - Rūta ienāca lejas istabā, lai painteresētos kā mums ar Eduardu veicas ar pārvākšanos.

- Vēl nedaudz palika, - Eduards atbildēja.

- Un gultas veļa arī būs nomainīta, - piebildu, jo man vairs vajadzēja ievērt segu jaunos pārvalkos. Visu pārējo bijām jau paveikuši.

- Tētis jau dīdās un pukst, - Rūta paskaidroja mums.

- Saki, ka viņš var nākt, - Eduards atteica, paņemot manas pēdējās mantas.

Ar acu skatienu pārbraucu pāri istabai, lai pārliecinātos, ka te viss izskatās labi, un neesmu neko aizmirsusi. Šobrīd šeit bija tieši tāpat kā dienā, kad ienācu te pirmo reizi. Pa šo neilgo laiku man tomēr bija savākušās vairāk mantu, nekā sākumā domāju. Rūta bija paspējusi papildināt manu drēbju skapi, tāpēc tagad ar vienu reizi vairs uznest visu augšā vairs nebija iespējams.

- Es tev aizmirsu pajautāt, - Rūta pēkšņi atgriezās pie mums, jo Eduards gaidīja mani, lai mēs kopā dotos uz uzgšstāvu.

- Ko? - puisis uzlūkoja mammu.

- Tu šovakar jau brauksi uz universitāti? - viņa vēlējās zināt, uz brīdi apstulbinot mani. Pēdējās stundās es tikai izbaudīju laiku kopā ar Eduardu, aizmirstot, ka viņš taču mācās, un tas nozīmēja, ka lielāko daļu sava laika pavada prom no mājas. Alens iepriekš minēja, ka dēls mājās ir labi ja divās nedēļās reizi, un tas taču nozīmēja, ka viņš tagad dosies prom tieši uz tik ilgu laiku. Ja Eduards atgrieztos jau pēc nedēļas, tad visiem būtu skaidrs, kāpēc viņš ir atkal klāt.

- Es vēl neesmu izlēmis, - Eduards minstinoties atteica, - Varbūt jau šovakar, - šie vārdi iedzēla man. Es ļoti nevēlējos ar viņu šķirties jau tik drīz, bet tas bija neizbēgami.

- Tu tikai pabrīdini mani, - Rūta smaidot palūdza, - Lai varu sagatavot tev kaut ko līdzi ņemšanai, - viņa piebilda un devās pasaukt Gustavu.

- Dod, es uznesīšu savas mantas, - man vajadzēja laiku, lai pabūtu vienatnē. Tikko dzirdētais mani bija satraucis, tāpēc vēlējos nomierināties.

- Es tev palīdzēšu, - Eduards uzstāja, un pirmais izgāja no istabas kā baidoties, ka atņemšu viņam savas mantas.

Līdz manai jaunakai istabai gājām klusēdami. Es nespēju nedomāt par gaidāmo Eduarda aizbraukšanu, un valdījos, lai nesāktu raudāt, jo tas tiešām sāpēja.

- Kur nolikt mantas? - Eduards noraizējies uzlūkoja mani.

- Kaut kur, - vienaldzīgi atteicu, norādot uz galdu. Man taču bija vienalga, kur tās pagaidām stāvēs, tāpat tām vēl vajadzēs atrast vietu.

- Anastasija, - Eduards noliekot mantas turpat zemē, aizvēra aiz manis durvis, un nostājās man tieši pretī, - Man jābrauc uz skolu, - viņš paskaidroja, un izklausījās tikpat bēdīgs, cik es jutos.

- Es saprotu, - noriju kamolu, un uzlūkoju viņu, - Vienkārši biju piemirsusi, ka lielāko daļu sava laika pavadi prom, - atzinos, jūtot kā asaras parādās acīs, - Es tagad izturos kā maza meitene, - centos pasmieties, lai viņš neredz, cik ļoti man patiesībā sāp.

- Arī es nevēlos braukt prom, - Eduards pienāca man vēl tuvāk klāt, un paņēma manas rokas savējās, - Tici man, es labprāt paliktu pie tevis.

- Bet tad visi visu saprastu, - atteicu, - Un tev ir jāpabeidz universitāte, - piebildu.

- Pārējie tāpat jau nojauš, - viņš pārliecināti teica, - Tomēr tuvojas sesija, un man jāsarauj mācībās, - Eduards atzinās.

- Universitātei jābūt pirmajā vietā, - es teicu to, ko patiesi domāju, - Un kas gan ir pāris nedēļas, - izmocīju smaidu.

- Kādas pāris nedēļas? - Eduards nesaprata mani, - Mājās būšu jau ceturdien.

- Tik ātri? - sirds ritms strauji paātrinājās.

- Piektdienas man ir brīvas, - puisis paskaidroja, - Un es taču nespēšu izturēt nedēļas nogali prom no tevis, - viņš atlaida manu kreizo roku, lai noglāstītu manu vaigu, - Es jau rīt ilgošos pēc tevis, - Eduards maigi aizskāra manas lūpas, liekot man iekšēji notrīsēt.

- Tu brauksi uz mājām manis dēļ? - man vajadzēja par to pārliecināties, tāpēc jautāju atkal.

- Es braukšu uz mājām tevis dēļ, - Eduards ar smaidu uz lūpām, atkārtoja manus vārdus, - Un tu domā, es nebaidos tevi te atstāt vienu? - viņš nopietni jautāja.

- Kāpēc lai tu baidītos? - nesapratu viņu.

- Te paliek citi puiši, - viņš atgādināja. Es zināju, ka ar citiem puišiem, viņš domā tikai vienu konkrētu. Edijs. Te paliek Edijs, un tas Eduardu satrauca.

- Šobrīd man nevajag nevienu citu, - iespējams šī atzīšanās nāca par ātru, tomēr es vēlējos, lai viņš to dzird no manis.

- Es ceru, ka tā, - Eduards atteica un atkal noskūpstīja mani. Šoreiz skūpsts bija kaislīgāks un uzstājīgāks.

- Šķiet būs labāk, ja pagaidām dosies prom, savādāk tavi vecāki mūs pieķers divdomīgā situācijā, - ierosināju.

- Vēlāk tiksimies lejā? - Eduards piekrita manam viedoklim.

- Sakārtošu šo istabu un došos pie pārējiem, - apsolīju, - Tu taču neaizbrauksi neatvadījies? - pārjautāju.

- Prom došos tikai no rīta, - puisis viltīgi smaidot atteica, - Par to esmu pilnīgi pārliecināts, - viņa skatiens pateica noklusētās frāzes. Es zināju, ka šo nakti mēs pavadīsim kopā, un jau tagad nespēju to sagaidīt.

Lai novērstu domas no nakts, pievērsos savai jaunajai istabai. Šī telpa bija nedaudz lielāka kā lejas stāva istabiņa. Šī kādreiz bija Antras istaba. Izvēlējos to tāpēc, ka tā atradās pretī vannas istabai, nevis Alena un Rūtas guļamistabai kā Ilonas istaba.

Man ļoti patika lielais skapis, kas bija iebūvēts vienā no istabas sienām, tieši pretī logam, un blakus gultai. Skapī izbrīvēju pagaidām sev tikai divus plauktiņus, jo ar to man šobrīd pilnībā pietika. Ieraugot vienu no Antras kleitiņām, tā apbūra mani. Varbūt kādreiz spēšu pajautāt viņai to, ja man radīsies tāda nepieciešamība.

Galda šajā istabā nebija. Galda vietā tika izmantota lielā palodze. Šķiet, tā speciāli tika veidota tik plata, lai pie tās varētu arī mācīties. Uz palodzes bija ierīkota arī lampa, kas apspīdēja tikai to.

Te viss likās plašāks. Ja vajadzētu, es te varētu pat padejot.

Noliekot savu un mammas bildi uz plauktiņa pie gultas, sapratu, ka vairāk man te nav ko darīt, tāpēc vēlējos doties lejā.

Tieši verot ciet istabas durvis, nopīkstēja mans telefons, liekot atgriezties atpakaļ.

„Vai varam satikties? Edijs”

Pēkšņi atcerējos sarunu ar Daini, un visu pārējo. Man noteikti vajadzēja runāt ar Ediju, tomēr nebiju gatava to darīt šovakar. Iespējams es esmu egoiste, bet šo vakaru vēlējos pavadīt ar Eduardu, jo jau rīt viņš dosies prom, bet man noteikti tas viss bija jāizstāsta arī Edijam.

„Šovakar nevaru. Rūtas tētis ciemojas. Varbūt rīt?”

Tie taču nebija meli. Es viņam neizstāstīju visu patiesību, bet es arī nesameloju. Rīt mēs satiksimies un visu izrunāsim, bet tas būs rīt. Šodien jāslēdz telefons ārā, un jāpavada vakars kopā ar manu jauno ģimeni. Jāpavada vakars kopā ar Eduards. Nakts kopā ar viņu.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-44/692438

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 10

0/2000

Here comes the trouble...

 10  0 atbildēt

Otrā nakts ar šo stāstu un nu jau lasot esmu iegājusi tādā azartā, ka nevaru sagaidīt, kas notiks tālāk. Tev ir talants! emotion

Un Eduards izklausās tik pievilcīgs, ka teju pašai skaudība uz Anastasiju :D

 8  0 atbildēt
Šovakar var gaidīt velvienu daļiņu?
 5  0 atbildēt

ludzu vēlvienu daļiņi,es tač nosprākšu no zinķāres:D

 5  0 atbildēt

Nu luudz dod mums vēl vien daļu šodien  ;((

 4  0 atbildēt
kad varetu but jauna dalina?:))
 4  0 atbildēt
njaa.. Luudzzzuuu nakosho!!!
 3  0 atbildēt

būs vēl viena daļa?

 3  0 atbildēt

Beidzot , yey

 2  0 atbildēt