http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-20/689934
Līdz pusdienlaikam bija vēl vairāki klienti. Krista man ļāva darboties pašai un pierādīt sevi vēl vairāk. Viņa tikai vēroja mani, un mani tas vairs nemulsināja, jo sāku jau aprast. Frizēšana bija mana sirdslieta, un par to es vēlreiz pārliecinājos. Kādai sievietei bija jānogriež un jānokrāso mati, citai tikai jāieveido. Salonu apmeklēja klienti, kas nāca šeit regulāri, un aizejot, es zināju, ka viņi nāks atkal, jo viņiem patika jaunais matu griezums vai krāsa.
- Tu šodien lieliski pastrādāji, - Krista mani uzslavēja, - Pēcpusdiena ir diezgan tukša, tāpēc tikšu galā viena, - viņa piebilda, - Rīt tiksimies atkal?
- Jā, protams, - uzreiz piekritu. Man patika šeit pavadītās stundas, un patiesībā es paliktu pat līdz darba dienas beigām, tomēr redzēju, ka šodien tas nav vajadzīgs.
- Tad līdz rītam? - Krista vēlreiz pārjautāja.
- Līdz rītam, - biju jau uzvilkusi jaku, tāpēc varēju atvadīties.
Izejot no salona, ielas likās tukšas. Visi strādāja, tāpēc te bija tik kluss. Protams, pensionāri pastaigājās un pārrunāja jaunākās baumas, bet tas arī bija viss, ko redzēju uz ielām. Varēju izbaudīt pastaigu līdz mājām. Mājas. Man beidzot bija kāda vieta, ko varēju dēvēt par savām mājām.
Izejot no frizētavas, uzmetu skatienu pulkstenim. Tagad bija gandrīz viens, tātad man būs visa pēcpusdiena brīva. Kā gan es sevi izklaidēšu? Rūta ļoti rūpējās par kārtību savā namā, tāpēc man tur nebūtu ko uzkopt, pat ja ļoti gribētu. Varēšu palasīt kādu grāmatu vai paskatīties kādu muļķīgu filmu. Neko citu es tāpat nevarēšu iesākt.
Uz brīdi jutu nožēlu, ka nesarunāju ar Ediju satikties jau šodien. Viņš varētu man parādīt pilsētu ar savām acīm. Viņš parādītu man vietas, kurām kādreiz gāju garām, bet tagad droši ietu iekšā.
Tomēr man bija jābūt pacietīgai. To visu es redzēšu piektdien. Edijs bija jauks un interesants puisis, bet mani nomocīja vecais jautājums. Ko tāds puisis bija ieraudzījis manī? Kāpēc viņš tik uzstājīgi vēlējās satikties? Gan jau es to uzzināšu, tikai ceru, ka tas neliks man vilties.
Pieejot pie Rūtas un Alena mājas, aptvēru, ka man nemaz nav atslēgu, lai tiktu iekšā. Rūta jau no rīta brīdināja, ka mājās būs vēlu vakarā, bet es neiedomājos pajautāt par atslēgām. Kā gan es sevi izklaidēšu šeit ārā? Sēžot uz lieveņa, cilvēkiem liksies aizdomīgi.
Neliela cerība manī, lika paraustīt durvju rokturi. Tās bija ciet. Es tiešām netiku iekšā!
- Bļāviens! - klusi nolamājos. Pēdējā cerība ir Eduards. Varbūt viņš jūtas labāk un negulēs. Negribēju viņu pamodināt. Slimiem cilvēkiem vajadzēja atpūtu, nevis kādu, kas neļauj gulēt.
Ātri un nedroši piespiedu zvana pogu. Centos ieklausīties klusumā, cerot sadzirdēt soļus, tomēr tie neatskanēja.
- Vai viņiem bija arī pagalma ieeja? - jautāju pati sev, - Manuprāt, tai ir jābūt, - spriedu, dodoties jau uz pagalma pusi.
Iebridu jaunas takas, atstājot savus pēdu nospiedumus. Īsti nezināju, kur te ir celiņš, tāpēc varēju vien cerēt, ka nebrienu pa kādu Rūtas puķu dobi.
Nokļūstot mājas otrā pusē, atviegloti nopūtos, ieraugot vēl vienas durvis, tomēr neatslābu, kamēr nepiegāju pie tām, lai pārliecinātos, ka tikšu iekšā.
- Jē! - nespēju klusi paust savas emocijas, saprotot, ka es tomēr tikšu mājā. Noliecot rokturi, durvis uzreiz padevās un atvērās. Nedomājot novilku apavus, lai ar sausām zeķēm skartu virtuves grīdu, jo nevēlējos to pielāčot ar netīrajiem apaviem.
- Tā esi tu! - Eduards gandrīz iekliedzās, ieraugot mani. Viņam rokās bija lielais virtuves nazis, cieši piespiests pie labās kājas.
- Es gan, - nedroši atteicu, jo nazis mani biedēja.
- Man likās kāds cenšas ielauzties mājās, - Eduards atzinās. Puisis izskatījās vājš un noguris. Viņš izskatījās bezspēcīgs. Bija sajūta, ka sperot vēl vienu soli, Eduards vienkārši nokritīs tepat uz vietas.
- Man nebija atslēgu, - paskaidroju, - Klau, tev nevajadzētu doties gulēt? - jautāju, nopētot viņu vēl kārtīgāk.
- Vajadzēja daudz spēka, lai tiktu no otrā stāva lejā, - Eduards smagi nopūšoties teica, - Baidos, ka atpakaļ es netikšu, - viņš piebilda, gandrīz saļimstot uz vietas,
Rūta gan pieminēja, ka viņas dēls ir slims, tomēr es negaidīju, ka viņš izskatīsies tik slikti. Ātri centos saprast kā tagad rīkoties.
- Klau, - ierunājos, - Nāc uz manu istabu, - tā bija tuvākā istaba, kurā bija ērta gulta, - Varēsi izgulēties un atpūsties, - nedroši piegāju viņam tuvāk, ļaujot, lai puisis apliek roku ap manu vidukli.
- Un kur iesi tu? - negaidīju, ka viņu kas tāds uztrauks.
- Līdz vakaram tu taču atgūsi spēkus, - pārliecināta teicu, - Tad arī varēsi atgriezties savā istabā, - piebildu.
- Paldies, - tas bija pēdējais, ko viņš pateica.
Mums vajadzēja kādas piecas minūtes, lai tiktu līdz manai gultai un viņš tajā iekristu. Eduards gandrīz uzreiz arī aizmiga. Pārliecinoties, ka puisis tiešām guļ, atgriezos virtuvē. Atceroties par maizītēm somā, gribēju tās pēc iespējas ātrāk notiesāt, jo rūcošais vēders lika par sevi manīt.
Zupu nolēmu ēst pēc pāris stundām. Eduardam arī vajadzēja kaut ko ieēst. Tagad viņš pagulēs, bet vēlāk mēs varēsim ieturēt kopīgas pusdienas jeb launagu.
Grāmata? Duša? Grāmata? Duša? Duša! Jā! Tagad es noteikti vēlos nomazgāties, un tikai tad lasīt. Lai arī bija dienas vidus, jutu, ka šobrīd vēlos atslābināties siltā vannā. Es taču varēju apvienot abas šīs lietas! To saprotot, devos pagriezt vannā ūdeni, kamēr atradīšu piemērotu grāmatu laika kavēšanai.
- Stīvens Kings. Zaļā jūdze, - lasīju balsī, - Izskatās, ka grāmata būs laba, - izteicu minējumu, lasot grāmatas baigās rakstīto anotāciju, un pagriezu atkal grāmatas virspusi, lai iegrimtu literatūras pasaulē.
- Ance! - nebiju tikusi pat līdz piektajai lapai, kad izdzirdēju Eduarda vārgo balsi, - Ance? - viņš turpināja mani saukt.
Nedomājot izlecu no vannas, un ietinoties tikai dvielī, skrēju uz savas istabas pusi, lai sapratu, kas noticis.
- Eduard? - pirmajā momentā centos saprast, kas īsti noticis.
- Man likās, tu aizgāji, - likās, ka puisis runā pa sapņiem, - Es tikai gribēju pārliecināties, ka esi tepat, - viņš nomurmināja.
- Es esmu tepat, - pieejot pie gultas, uzliku savu plaukstu uz viņa pieres. Tā dega kā ugunīs. Viņam noteikti bija ļoti augsta temperatūra.
- Tas labi, - Eduards negaidīti paņēma manu roku, un pievilka sev cieši klāt. Es baidījos pakustēties, jo pēc šīs kustības, likās, ka puisis atkal aizmieg. Šoreiz viņš nerunāja. Šoreiz viņš saldi iemiga, tikai mana roka bija tik stingri sagrābta, ka nespēju atbrīvoties no viņa tvēriena.
Vai tiešām man būs jāpavada turpmākās stundas stāvot pie savas gultas vienā vienīgā dvielī?
Tiklīdz domās ko tādu iedomājos, Eduards vēl ciešāk satvēra manu roku, liekot man saprast, ka tā es pavadīšu vismaz kādu laiku.
Viņa vienmērīgā elpa liecināja par to, ka viņš tiešām guļ, nevis tēlo. Tāpēc es nespēju izraut savu roku, baidoties, ka pamodināšu viņu. Vai man tiešām patika šīs sajūtas? Vai man patika būt tik tuvu blakus viņam? Bet tas taču nebija abpusēji!
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Anastasija-22/690200
