"Tu izskaties tāda nomocīta," Eva teica, kad Alušta bija pievienojusies pārējiem draugiem klubā „Clubbery”.
"Esmu jau arī," Alušta sacīja un smagi iegāzās dīvānā.
"Izskatās, ka tev derētu kas dzerams," Gvido teica.
"Derētu gan."
"Ko dzersi?"
"Bliezēju!"
"Es aiziešu pakaļ."
Par „Bliezēju” Alušta dēvēja „Long Island Ice Tea” - šī iesauka kokteilim bija saglabājusies no vidusskolas laikiem, kad pietika ar dažām „ledustējām”, lai Aluštu nogāztu no kājām.
"Kas noticis?"
Alušta aizvēra acis un dziļi izelpoja.
"Vakar iepazinos ar savu kaimiņieni Ļusju. Nosēdēju pie viņas visu nakti. Johaidī... TĀDU sievieti savu mūžu neesmu satikusi!"
"Eu, tas jau ir intriģējoši!" Ģirts teica.
"Mēs gribam dzirdēt detaļas!" Laila pievienojās Ģirta entuziasmam.
"Detaļas ir labu labās! Iedomājieties – Ļusjai ir trīsdesmit pieci gadi, viņai pieder trīs biznesi un viņa grasās atvērt vēl ceturto, brauc ar līzingā paņemtu automašīnu, nēsā sava drauga, kurš, starp citu, ir desmit gadus jaunāks par viņu, dāvināto piecsimt latus vērto rokaspulksteni, D&G džinsus, bet oficiāli skaitās trūcīga persona, saņem sociālos pabalstus un divreiz mēnesī viņai uz mājām ved ēdienu."
"Ej tu nost! To vajag mācēt – šitā iekārtoties!" Ģirts iesaucās.
"Labais, vai ne?! Dzīvoklis arī ir ko vērts – pie griestiem ir milzīga kristāla lustra, metrs diametrā. Es nepārspīlēju! Bet paši griesti ir nokvēpuši. Dzīvoklis ir galīgi aizkrāmēts ar visādām mantām, koridorā ir palikusi viena šaura eja, guļamistaba izskatās kā pēc sprādziena, bet virtuvē visās malās ir trīslitru burkas ar krājumiem no pagājušās ziemas."
"Kā tu vispār ar viņu iepazinies?" Alise jautāja.
"Drīzāk viņa iepazinās ar mani. Ļusja mani burtiski ievilka tajā dzīvoklī. Izskrēja kāpņutelpā T-kreklā un stringos, pateicu, ka es viņu prikolījot un laiks iepazīties. Nez no kurienes istabas vidū pēkšņi uzradās galds, uz galda paika un absints un tā es tur nosēdēju līdz rītam, klausoties krievu popsu un Ļusjas trakos stāstiņus iz dzīves."
Draugi aizgūtnēm smējās. Pa šo laiku bija atgriezies Gvido un pasniedza Aluštai kokteili. Laila atstāstīja viņam Aluštas vakardienas piedzīvojumus.
"Man ir jautājums – ar ko tad tu viņu prikolīji, ja viņa tevi pirms tam nepazina?" Ģirts jautāja.
"Ar savu izskatu un dzīvesstilu. Mani pazīst ne tikai visā mājā, bet arī visā rajonā."
"Nešaubos," Laila pasmīnēja.
"Ā, es neizstāstīju... Par to ceturto biznesu – Ļusja tikko pabeidza nedēļu ilgus manikīra kursus un jau grasās taisīt manikīru par naudu."
"Kur? Savā dzīvoklī?" Laila pavīpsnāja.
"Jā."
"Spriežot pēc tā, ko tu teici par dzīvokļa iekārtojumu... Vēlu veiksmi."
"Pēc nedēļu ilgiem kursiem? Jā..." Evas balsī skanēja neticība.
'Zini, es pat neatceros kā tiku līdz savam dzīvoklim..."
"Tā piedzēries?" Laila pajokoja.
"Nē. Ļusja man piestāstīja pilnu galvu ar prikoliem. Vēl tagad nevaru atjēgties."
"Kāds tur brīnums," Alise teica un noglāstīja Aluštas galvu. "Nabaga Bēbis."
"Un man šķita, ka mamma ir dullākais cilvēks, kuru es pazīstu." Alušta vārgi pasmaidīja un iemalkoja savu „ledustēju”.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 11.11.