Lailas dzīvoklī atskanēja telefona zvans. Viņa piegāja pie telefona un pacēla klausuli.
"Hallo."
"Sveika, te Ivo. Piedod, ka traucēju, bet man ir riktīga truba. Vari atbraukt palīgā?"
"Kas noticis?"
"Bāc, tā iegrābos... Senči aizbrauca brīvdienās un atstāja mani pieskatīt brāli, bet es aizlaidu tusēt. Bračka saaicināja draugus, māja izskatās kā pēc grautiņa un man tagad ar to visu jātiek galā pirms pārrodas senči."
"Un kāpēc tu neliec to darīt savam brālim?"
"Tāpēc, ka tas sīkais maita nekur nav atrodams. Sazvanīju viņu ar sesto reizi. Šis pateica, ka nezina, kur atrodas un vispār ir galīgi nekāds. Turklāt pats jau esmu vainīgs – man taču bija uzdots brāli pieskatīt..."
"Un tagad tev ir vajadzīgi draugi, lai satīrīti šmuci?"
"Tieši tā."
"Vai mums par to kaut kas būs?"
"Pusdienas. Pica."
"Huh... Es gan biju domājusi sestdienu pavadīt savādāk, bet nu labi... Zvanīšu pārējiem musketieriem."
Laila uzgrieza Ģirta numuru. Viņa no pieredzes zināja, ka draugu apzvanīšana jāsāk tieši ar Ģirtu, jo viņš noteikti sāks čīkstēt un mēģinās izlocīties. Pēc tam bija jāzvana Aluštai, jo viņai, protams, bija nepieciešams zināms laiks, lai piemeklētu apģērbu, uzklātu grimu un ieveidotu matus – nesataisījusies Alušta nepamestu dzīvokli pat ugunsgrēka trauksmes gadījumā. Ar pārējiem draugiem problēmu nebija – pietika pateikt, ka nepieciešama palīdzība, kad viņi jau metās ārā no mājas.
"Sveiks, Ģirt, man tikko zvanīja Ivo. Mums jābrauc viņu glābt."
"Ir sestdienas rīts. Kāda vēl glābšana?"
"Ivo bija uzdots pieskatīt mazo brāli, kamēr senči nav mājās, bet šis aizlaida tusēt. Brālis tikmēr saorganizēja tusu, sataisīja riktīgu bardaku un tad aiztinās velns zina kur. Īsāk sakot, kādam tas viss jāsatīra."
"Nu forši. Izklausās pēc kaut kāda amīšu TV seriāla sižeta."
"Viņi mums piesolīja arī pateicību."
"Ļauj minēt – pica?"
"Jā."
"Cik banāli. Vai dzīve tiešām ir tik klišejiska?"
"Jā! Un tagad beidz pīkstēt un kusties ārā no mājas," Laila teica un, pirms Ģirts bija paspējis ko iebilst, nometa klausuli.
Lai gan Ivo šobrīd bija jau 25 gadi, viņš joprojām dzīvoja kopā ar vecākiem. Kad Ivo palika 21 gads, vecāki paziņoja, ka, ja viņš arī turpmāk vēlas dzīvot kopā ar viņiem un nemaksāt ne par īri, ne pārtiku, ne komunālajiem, viņam vai nu jāstājas kādā augstskolā vai arī jāiesaistās biznesā. Ivo izvēlējās pirmo variantu un aizgāja studēt uzņēmējdarbības vadību. Tagad viņš bija nodomājis no teorijas pievērsties praksei un dibināt savu uzņēmumu, tādēļ veica vienu tirgus izpēti pēc otras, mēģinot saprast, kādā jomā darboties. Daudzi nevarēja saprast, kādēļ vecāki viņam savulaik bija uzstādījuši tādu ultimātu, taču viņam pašam tas likās gluži normāls.
Ivo nāca no turīgas ģimenes, taču viņa vecāki nebija no tiem, kuriem patiktu zīmēties un afišēt savu finansiālo stāvokli, tāpēc Ivo ilgu laiku domāja, ka viņi pieder pie vidusslāņa. Tikai vidusskolā viņš uzzināja, cik bagāti patiesībā ir viņa vecāki. Tomēr šis atklājums viņa dzīvē neko īpaši nemainīja – Ivo vecāki bija pārliecināti askēti un par tādiem mēģināja izaudzināt arī abus dēlus. Ar Ivo tas bija izdevies – viņā bija iznīdēta pēdīgā vēlme izrādīties un Ivo bija vienaldzīgs pret brendiem un mantām. Viņam bija dziļi vienalga, kādas firmas džinsus valkāt. Viņš ļoti reti sev kaut ko iegādājās un pirms pirkuma vēl vairākkārt sev pajautāja vai konkrētā lieta viņām patiešām ir nepieciešama. Pret draugiem gan viņš varēja būt ļoti dāsns. Pārējiem vispirms vajadzēja pierādīt, ka viņus interesē Ivo pats nevis viņa nauda.
Ar 16 gadīgā brāļa Andreja audzināšanu gāja grūtāk. Šobrīd viņš bija saslimis ar brendomāniju un vēlmi izrādīties, turklāt ap viņu spietoja vesels bars cilvēku: draugi, paziņas, skolasbiedri. Vecāki saprata, ka laikam vienīgais veids kā Andrejam kaut ko iemācīet, bija ļaut viņam kļūdīties un iekulties nepatikšanās, lai redzētu cik no viņa tā saucamajiem draugiem viņam tad palīdzēs.
Viens pēc otra draugi ieradās Ivo vecāku mājā. Kā pēdējā ieradās Alušta, lai gan viņa bija otrā, kam Laila bija zvanījusi. Alušta novēla vainu uz sabiedrisko transportu un to, ka ceļš no Purvciema līdz Mārupei aizņem daudz laika. Šodien viņa bija tērpusies smaragdzaļā samta kostīmiņā: žaketītē, topiņā un svārkos ar volāniem apakšmalā. Kājās viņai bija tērpam pieskaņoti augstpapēžu zābaki - Alušta tik ļoti bija iecienījusi zābakus, ka neviens nekad viņu nebija redzējis valkājam citus apavus. Baumoja pat, ka Alušta guļ ar visiem zābakiem kājās.
Ivo visus sagaidīja ar nedaudz vainīgu sejas izteiksmi.
"Tā, te nu ir kaujas lauks, kas jāsatīra," viņš teica.
Viesistabas grīda bija nosēta ar atkritumiem - tukšas čipsu pakas un picu kastes, Coca-Cola skārdenes un tamlīdzīgi. Tukšo alus pudeļu baterija liecināja, ka: a) šeit tusējis liels skaits cilvēku, kuri dzēruši maz; b) šis bija savējo tusiņš, kur tika dzerts DAUDZ. Draugi varēja tikai minēt kurš no variantiem atbilda patiesībai. Taču vismaz nebija nekādu izsistu logu, apvemtu tepiķu vai sabojātu mēbeļu. Kad visi bija ķērušies klāt, Gvido negaidīti iejautājās.
"Paklau, bet kamdēļ tu atsauci mūs, nevis piezvanīji kādam uzkopšanas servisam?"
Pēkšņi visi pameta iesākto pusceļā un pievērsās Ivo.
"Es... Man... Man tas vienkārši neienāca prātā!"
"Nu forši!" Ģirts iesaucās.
"Muti ciet!" Laila viņu apsauca. "Ja gribi, lai draugi kaut ko darītu tavā labā, tev reizēm kaut kas ir jāizdara arī viņu labā!"
"Es nezinu, kas ir darījies augšstāvā. Kurš varētu apskatīties?" Ivo steigšus iejautājās – ja Laila ar Ģirtu tagad sāktu kasīties, viņi to varētu turpināt ilgi.
"Es piesakos!" Alušta iesaucās. Nākamajā brīdī viņa jau rikšoja augšā pa kāpnēm ar miskastes maisu rokās.
Otrajā stāvā atradās visu guļamistabas un divas vannasistabas. Gaitenī mētājās pa kādai tukšai alus pudelei un čipsu pakai, Alušta tās savāca un devās tālāk. Ivo vecāku guļamistaba bija iekārtota ļoti vienkārši un tajā valdīja ideāla kārtība – Alušta ar interesi aplūkoja plauktos un pie sienām izvietotās ģimenes fotogrāfijas. Izgājusi gaitenī, viņa devās uz Ivo un viņa brāļa guļamistabām. Ivo istaba, tāpat kā vecāku guļamistaba, bija ļoti vienkārša un atgādināja viesnīcas numuru. Arī tajā neviens nebija ballējies. Andreja guļamistaba bija krietni interesantāka - tā bija pilna ar dažādām mantām un nedaudz nekārtīga. Griesti bija nokrāsoti tumši zilā krāsā un uz tiem bija uzgleznota Saules sistēma. Pie vienas no sienām atradās liela gulta ar melnu satīna gultasveļu. Tā neko, Alušta nodomāja. Viņa apskatīja vannasistabas – tur gan viņai nācās uzkavēties un nedaudz patīrīt.
Satīrījusi vannasistabas, Alušta noskrēja lejā ka kāpnēm.
"Pabeidzu!"
"Visu?" Ivo neticīgi jautāja. "Vannasistabas? Guļamistabas?"
"Jā, tur nekādas īpašas nekārtības nebija. Nu, kas darās šeit?"
"Esam pabeiguši!"
"Tad jau tas nozīmē... pica!"
"Labi, zvanīšu. Čilī Pica vai Lulū?"
"Lulū!" visi vienbalsīgi iesaucās.
"Pagaidi... vai tu domāji vienu picu uz visiem vai katram savu?" Alise pajautāja.
"Katram savu," Ivo atbildēja.
Gvido pameta viņam radio telefonu.
"Zvani!"
"Ja tā padomā, sākt sestdienas rītu ar mājas tīrīšanu nemaz nebija tik traki kā biju domājis," Ģirts teica.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 02.11.
