„Jautrais namiņš” (16. epizode)
"Fak ar ārā, kas te notiek?" Ģirts noburkšķēja un parakņājās mantās, līdz atrada savu mobilo telefonu. "Ir seši no rīta, kāpēc viņi spēlē PSRS himnu?"
"Mēs esam blakus Maskavas enerģētiskā institūta nometnei. Tā ir Krievijas himna, idiot!" no blakus telts atskanēja Lailas balss.
"Tev arī neguļas?"
"Nu jau vairs nē."
"Noiesim lejā uz jūru?" viņš piedāvāja.
"Labprāt."
Abi atvēra savu telšu rāvējslēdzējus un izlīda laukā. Šādā agrumā gaisā vēl bija jaušams patīkams vēsums, kas nozīmēja vieglāku pārvietošanos pa kalnu taciņām. Pārējā telšu pilsētiņa vēl gulēja saldā miegā, vienīgi āra virtuvē jau valdīja rosība – kā nekā, brokastis tika pasniegtas no astoņiem rītā un „Jautrais namiņš” sastāvēja no trim klajumiem jeb „poļanām”: apakšējās, vidējās un augšējās. Draugi bija apmetušies vidējā poļanā un uzskatīja to par pašu labāko – šeit atradās administrācijas ēka, virtuve, dušas, tualetes un tā atradās vistuvāk jūrai.
Lai gan jūra patiešām atradās ļoti tuvu kempinga vietai, ceļš uz turieni aizņēma zināmu laiku. Pirmkārt, bija jāiet pa kārtējo serpentīnu, otrkārt, serpentīns bija klāts ar betonu, kas vietām bija slidens. Takas beigās atradās neliels betona valnis – laikam uzbūvēts ar nodomu. Laila spēra soļus piesardzīgi, bet Ģirts turējās viņai blakus, gatavs saķert, ja viņa gadījumā sāktu slīdēt lejup.
MEI nometnes pusē bija sākusies rīta junda. Himnas atskaņošana bija beigusies un tagad meišņiķi uzklausīja jaunumus un pasākumu sarakstu turpmākajām dienām. Rītdien bija paredzēts vietējais KVN.
Kad Laila un Ģirts nokļuva pludmalē, viņiem aizrāvās elpa. Pieradušiem pie Baltijas jūras un tās pludmalēm, Krimas pludmale viņiem bija kas pilnīgi jauns: smilšu vietā pludmali klāja oļi, bet ūdens bija tik dzidrs, ka varēja redzēt jūras dibenā esošos akmeņus un koraļļus. Turklāt tā vēl bija pilna ar muliņiem – acīmredzot, lai vētras laikā tie neļautu ūdenim nodarīt nopietnus postījumus krasta teritorijai.
Draugi uzkāpa uz viena no muliņiem un aizgāja līdz tā galam. Pludmalē nebija neviena cilvēka, ūdens bija pilnīgi mierīgs un sārtās debesis veidoja kontrastu ar tirkīzzilo ūdeni.
"Cik šeit ir skaisti!" Laila teica.
"Es vienkārši fanoju! Zviedru galds ukraiņu gaumē!" Ģirts teica, apsēzdamies pie brokastu galda.
"Par ko tieši?" Ivo pasmīnēja.
"Paskatieties paši!" Ģirts sacīja un novietoja uz galda savu krūzi.
Draugi ielūkojās tajā iekšā un ieraudzīja, ka krūze ir pilna tikai par vienu trešdaļu.
"Kas tas par prikolu?" Gvido brīnījās. "Vispirms to pielēja pilnu par divām trešdaļām, tad, kad tu gāji otrreiz – līdz pusei un tagad tikai par vienu trešdaļu?"
"Interesanti, cik tev ielies, ja aiziesi pakaļ tējai vēl ceturto reizi?" Eva smīnēja.
"Neielies vispār!" Ģirts skaļi iesmējās.
"Jā.... Laipni lūdzam atpakaļ padomju bufetes tradīcijās!" Ivo jokoja.
"Tātad, vispirms mēs uzzinājām, ka ēdienu dod tikai apmaiņā pret talonu, pēc tam – ka uz vienu degunu pienākas viena maizes šķēle un sviesta piciņa, tagad – ka arī tējai ir noteikts ierobežojums," Gvido uzskaitīja.
Alušta pasmīnēja.
"Labi, kempinga virtuvei nenoliedzami ir savas dīvainības, bet vienu nevar noliegt – baro šeit labi," viņa teica un ielika mutē vēl vienu karotīti putras ar augļiem.
"Tas gan," puiši piekrita.
"Ko šodien darīsim?" Eva jautāja, nomainot tēmu.
"Nezinu kā jūs, bet es zvilnēšu pludmalē un vakarā iešu uz diseni," Ģirts teica.
"Es pievienojos!" Alušta iesaucās. Arī pārējiem Ģirta plāns gāja pie sirds.
"Rītdien varētu aiziet uz Aluštas pilsētu," Laila ierosināja.
"Es par!" tūlīt pat atskanēja Aluštas balss. "Tikai pagaidi... Ko nozīmē „aiziet”?"
"To arī nozīmē. Līdz Aluštai iespējams aiziet caur pludmali. Tie ir tikai seši kilometri."
"Seši kilometri?" Alise pārjautāja. "Ar mikriņu bija teju piecpadsmit."
"Nujā, bet mikriņš jau brauca pa serpentīniem. Mēs savukārt iesim tikai taisni."
"Kāpēc ne?" Gvido teica. "Starp citu, vai kāds zina, cikos šovakar sākas disene?"
"Desmitos," Ģirts sacīja.
Paēduši brokastis, draugi ielīda teltīs pārģērbties. Kā parasti, vislielāko uzmanību izpelnījās Alušta – draugi gandrīz vai slēdza derības par to, kādos apavos viņa pārvietosies pa kalniem: zābakos vai tomēr iešļūcenēs. Alušta pārsteidza visus, pa „Jautro namiņu” staigādama basām kājām.
"Nu paklau, staigāt pa kalnu takām augstpapēžu zābakos ir stulbums, savukārt iešļūcenes es nevaru ciest. Turklāt, ja tev ir 41. kājas izmērs, iešļūcenes liek izskatīties tā, it kā tev kājās būtu pleznas," viņa paskaidroja.
Pludmalē bija gana daudz cilvēku, bet, par laimi, vietas pietika visiem. Draugi izklāja dvieļus un tūlīt pat devās ūdenī.
"Paradīze!" Alušta sacīja, iebrizdama siltajā ūdenī.
"Brīvdienas turpinās" (17. epizode)
"Atvainojiet, vai jūs nepateiktu, kur šeit ir tuvākā bezmaksas pludmale?" kāda sieviete jautāja.
Draugi šobrīd atradās kādas viesnīcas teritorijā, pavisam netālu no Aluštas pilsētas. Viņiem aiz muguras bija gandrīz sešus kilometrus garš ceļš gar akmeņaino jūras krastu.
"Bezmaksas pludmale?" Ģirts neticīgi pārjautāja.
"Vai tad tās visas nav bezmaksas?" Ivo balsī skanēja pamatīgs pārsteigums.
"Nē. Šī, kas ir viesnīcas teritorijā, ir maksas."
"Neko sev," Ģirts sacīja.
"Nu... Mēs nākam no tās puses," Alušta norādīja uz sev aiz muguras esošo pludmali. "Un tur viss ir par velti."
"Paldies," sieviete teica un aizgāja.
"Tā, nepietiek ar to, ka veikaliem šeit ik pēc stundas ir divu stundu pārtraukums, viņiem izrādās ir arī maksas pludmales!" Ģirts bija sašutis.
"Tik tiešām... „Maksas pludmale. Aluštas pilsētas iedzīvotājiem, uzrādot dokumentus, ieeja bez maksas”," Eva lasīja uzrakstu pie nožogotās ieejas.
"Interesanti, vai tiem, kuriem vārdā „Alušta” arī ir bezmaksas ieeja?" Gvido ziņkārīgi jautāja.
"Nav ne jausmas. Jāpārbauda," Alušta sacīja un parakņājās somiņā, izvilkdama no turienes kādu apliecību ar fotogrāfiju. Viņas pase bija nodota glabāšanā kempinga administrācijai un savas identitātes pierādīšanai nācās lietot citus dokumentus.
Pēc brīža viņa bija atpakaļ.
"Nu kā?" Gvido painteresējās.
"Neielaida. Tomēr viņi atzinīgi novērtēja faktu, ka esmu nosaukta pilsētas vārdā. Varam doties tālāk."
Draugi pameta viesnīcas teritoriju un iegāja vairākus simtus metru garajā tunelī, caur kuru bija iespējams nokļūt Aluštas pilsētas teritorijā.
Pirms kādām divām stundām, kad viņi grasījās doties uz pilsētu, visi dega nepacietībā uzzināt, kādus gan apavus Alušta būs izvēlējusies. Pa kempingu viņa pārvietojās basām kājām, bet pa Krimas pludmalēm bez apaviem tālu nevarēja aiziet. Kamēr Alušta ģērbās, pārējie seši jau bija sapulcējušies ap viņas telts ieeju, it kā grasītos vērot kādu šovu. Alušta to zināja, tādēļ lielāka efekta radīšanai izlīda no telts ar rumpi pa priekšu. Kad viņa nostājās draugu priekšā, visiem no pārsteiguma atkārās žoklis. Aluštai kājās bija... kedas! Turklāt ne jau šādas tādas – tās bija fuksiju krāsā, no spīdīga auduma un atgādināja puszābakus. Mugurā viņai bija cementa krāsas minisvārki un tādas pašas krāsas kreklblūze ar īsām piedurknēm. Atpūšoties Krimā viņa tikpat kā nelietoja kosmētiku – tikai acu zīmuli un lūpu spīdumu. Tonālo krēmu Alušta bija atstājusi mājās – viņa zināja, ka šajā karstumā tas vienkārši notecēs no sejas.
Vizuāli Aluštas pilsēta bija tikpat neizteiksmīga, kāda tā bija bijusi draugu ierašanās dienā, tādēļ viņi ātri vien pieņēma lēmumu sēsties trolejbusā un doties uz Jaltu.
"Nez, ko ukraiņi teiktu, ieraugot mūsu trolejbusus?" Ģirts sacīja, spraukdamies cauri salona ejai. "Droši vien nošausmināties par nelietderīgi izmantoto platību."
Vēl viena lieta, kas draugiem likās tīrā eksotika, bija Krimas trolejbusi. Tas, ka tie bija padomju laika, bija tīrais sīkums, galu galā, vēl ne tik sen tādi braukāja arī pa Rīgas ielām. Viņus pārsteidza sēdvietu skaits – sēdekļi salonā bija izvietoti visur. Ja Rīgā diezgan plaša vieta bija atvēlēta bērnu un invalīdu ratiņu novietošanai, tad šeit nekā tāda nebija. Papildus sēdvietu iegūšanai tika upurētas pat vidējās durvis.
Trolejbuss lēni uzsāka ceļu uz Jaltu. Šosejas malas bija pilnas ar tirgotājiem, kuri piedāvāja iegādāties augļus, dārzeņus, medu un daudz ko citu. Pa otras puses logu pavērās skats uz tālumā esošajiem kalniem.
"Skatieties! „Arteks”!" Ģirts pēkšņi iesaucās un pieplaka logam.
Arī pārējie darīja to pašu, cīnoties par vietu pie loga, lai kaut vai uzmestu aci leģendārajai pionieru nometnei, kura nu jau labu laiku bija pārtapusi parastā bērnu nometnē. Lai gan nevienam no draugiem nebija vairāk par 26 gadiem, viņi visi zināja, kas ir „Arteks”.
"Tā neko," Gvido sacīja. "Izskatās „biezi”."
"Laikam šai ziņā nekas nav mainījies – „Arteks” kā bija, tā palika vieta izredzētajiem. No sākuma teicamniekiem, tagad naudīgajiem," Eva pieļāva.
"Šo skatu neesmu redzējis daudzus gadus," Ģirts sacīja un izvilka fotoaparātu, lai uztaisītu bildi.
Draugi atradās kādā parkā. Tā vidū atradās plats, asfaltēts ceļš, gar malām bija izvietoti soliņi un sastādītas palmas. Pie palmām pašlaik aizrautīgi fotogrāfējās Alušta un Alise.
"Es arī," Laila pasmīnēja un arī izvilika fotoaparātu.
Taciņas galā atradās liels Ļeņina piemineklis. Krimā šādu padomju pagātni atgādinošu atribūtu netrūka – uz ielām joprojām varēja atrast piemiņas plāksnes bojā gājušajiem cīnītājiem par padomju varu, pieminekļus un tamlīdzīgi. Vai tam par iemeslu bija slinkums vai nostaļģija, varēja tikai minēt.
Aiz parka atradās jahtu piestātne un draugi devās uz turieni. Pēkšņi pie viņiem pienāca kāds vīrietis. Visi uzreiz nodomāja vienu un to pašu – viņš noteikti prasīs naudu.
"Atvainojiet, vai jūs nevarētu izpalīdzēt? Atbraucu uz šejieni kā tūrists, bet mani apzaga. Pase, nauda, viss nozagts... Man vajadzīga nauda, lai tiktu atpakaļ uz Simferopoli."
Septiņnieks nopētīja svešinieku. Viņš bija ģērbies puķainā kreklā, šortos, sandalēs un tik tiešām izskatījās pēc tūrista.Draugi nopētīja arī viņa kabatas – tās izskatījās tukšas. Nevīdēja izspiežamies ne maku, ne telefonu. Un tomēr... kaut kas viņā neviesa uzticību.
"Es zinu, ka cilvēki bieži izliekas par apzagtiem, lai izprasītu citiem naudu, bet es patiešām neesmu krāpnieks. Es tikai atbraucu uz šejieni ekskursijā, uz brīdi nepievērsu uzmanību savām mantām un..."
Brauciens uz Simferopoli nemaksāja daudz un draugi sāka domāt, ka varbūt vajadzētu to naudu iedot. Vīrietis, acīmredzot mēģinot draugus pārliecināt, turpināja:
"Zinu, ka pats esmu vainīgs, bet nu katram var gadīties... Sēdēju dzelzceļa stacijā, uz brīdi novērsos un paliku bez mantām."
Gvido un Alise jau grasījās iebāzt rokas kabatās, lai izņemtu maku, kad pēkšņi Ģirts teica:
"Jaltā nav dzelzceļa stacijas." To sakot, viņš cieši ielūkojās svešiniekam acīs.
Vīrietis uz brīdi apjuka. Tad viņš klusi nolamājās un aizsteidzās prom.
"Tomēr krāpnieks. Tā jau man likās," Laila sacīja.
"Kā tu zināji, ka Jaltā nav dzelzceļa stacijas?" Alise pārsteigti jautāja.
"Kāds man to reiz pateica," Ģirts atbildēja.
"Mjā... Ko tikai visu cilvēki neizdomā, lai izkāstu naudu," Alušta secināja.
Pavadījuši Jaltā pāris stundas un apskatījuši tik daudz, cik iespējams apskatīt, pārvietojoties ar kājām, septiņnieks devās atpakaļ uz Aluštu. Atgriezušies pilsētā, viņi devās taisnā ceļā uz kempingu, pa ceļam piestājot pie izlejamā vīna tirgotāju stendiem. Lai gan viņi izmēģināja dažādus vīnus, visiem nez kādēļ iepatikās viena un tā pati marka – plūmju vīns „Melnais dakteris”. Nosprieduši, ka karstumā daudz nevajag, katrs nopirka pa puslitram.
"Dzīve ir skaista," Laila teica, iemalkodama vēl nedaudz „Melnā daktera”. Pulkstenis bija ap desmitiem vakarā, netālu no viņiem bija sākusies ikvakara diskotēka, bet draugi sēdēja pludmalē uz muliņa un malkoja vīnu.
"Šī vieta ir fantastiski skaista," Alušta piebilda. Viņa raudzījās te uz tumšo ūdeni, te tumšajām debesīm. "Paskatieties, cik debesīs daudz zvaigžņu. Daudz, daudz vairāk nekā pie mums."
"Ievēroju. Vai kāds zina, kāpēc tā?" Gvido jautāja.
"Tas tāpēc, ka mēs atrodamies dienvidu puslodē. Te ir vairāk zvaigžņu nekā ziemeļu puslodē," Alušta paskaidroja.
"Par spīti medūzām un Krimas sadzīves īpatnībām, man šeit ļoti patīk," Ģirts teica.
"Neesi tāds vienīgais," Eva sacīja un saskandināja savu plastmasas pudeli ar viņējo.
"Vai mēs šovakar iesim uz diseni?" Alise jautāja.
"Protams. Tikai vispirms jāiztukšo pudeles," Ivo sacīja un pacēla gaisā savu pudeli. Tā bija gandrīz tukša.
Arī pārējo pudeles bija gandrīz tukšas. Viņi ātri izdzēra atlikušo vīnu un devās uz diskotēku.
"Aluštas disenes – labākās pasaulē!" Ģirts pa ceļam iesaucās.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 15.11.
