"Atgādiniet man, kāpēc mums tik ļoti patīk „Clubbery”?" Ģirts jautāja, malkodams kokteili.
Bija piektdienas vakars un draugi gandrīz pilnā sastāvā - trūka tikai Ivo - atradās savā iemīļotajā klubā.
"Tāpēc, ka šeit tikpat kā nav piedzērušos tūristu, neviens īpaši nelien iepazīties un DJ liek ne tikai jaunāko klubu mūziku, bet arī roka un popa klasiku," Eva teica.
"Un vēl te ir foršs interjers," Alise piebilda.
"Kā arī diezgan lēti dzērieni," Gvido atgādināja.
"Un laba atmosfēra," Laila sacīja.
No tumbām sāka skanēt kas pazīstams.
"Šitā dziesma.... Nu kāds bija nosaukums?" Gvido jautāja.
"Neatceros. Atceros tikai, ka tā bija Ozola dziesma un tur bija vārdi „ir kārtējais rīts un es dodos uz mājām”*," Alušta teica.
"Šito es atceros! Manas jaunības dziesma!" Ģirts iesaucās.
"Jaunības? Un kas tev ir tagad? Pensijas vecums?" Alise pasmīnēja.
Draugi sāka skaļi smieties.
"Uz to pusi," Ģirts teica. "Agrāk, man parādoties bārā, zaķi savā starpā plēsās, tagad man nākas atdarīt maku, lai kāda vispār pievērstu uzmanību!"
"A tu mazāk staigā pa bāriem! Visas normālākās meitenes jau sen meklējamas kur citur!" Gvido ieteica.
Pēkšņi viņš sajuta sev pievērstus četrus niknus skatienus.
"Vai, meitenes, piedodiet, uz jums tas neattiecas..." Gvido zibenīgi pameta apkārt skatienu . "Šķiet, es tur stūrī ieraudzīju kādu paziņu. Iešu apsveicināties."
Nākamajā brīdī viņš jau bija nozudis kluba burzmā.
"Izspruka, nelietis tāds," Laila pasmīnēja.
"Paklau, Ģirt, tev nešķiet, ka tava attieksme pret dzīvi ir pārāk egoistiska? Tu domā tikai par sevi un tev ir dziļi vienalga, ar ko tu satiecies, kamēr vien viņai ir smuks ģīmis," Eva teica.
"Nebūt ne. Šajā dzīvē viss ir vienkārši – ja neesi jūzeris, būsi lūzeris!" Ģirts bezrūpīgi atbildēja.
Evai atkārās žoklis. Pārējās meitenes pasmīnēja – viņas zināja, ka Ģirts pateiks ko tamlīdzīgu. Tālāka diskusija gan neizvērtās, jo nākamajā brīdī Ģirts jau bija piecēlies kājās.
"Pieskatiet manu vietu, es tūlīt būšu atpakaļ," viņš teica un devās labierīcību virzienā.
"Klausies, viņš vienmēr ir bijis tāds?" Alise jautāja.
"Nē. Ģirts tikai tēlo bezrūpīgu mačo, patiesībā viņš ir diezgan gudrs," Laila teica.
Laila un Ģirts savulaik bija pāris, tāpēc no visiem draugiem Laila Ģirtu pazina vislabāk. Viņi bija kopā pusotru gadu un izšķīrās pirms diviem gadiem. Lai gan abu vecuma starpība bija tikai divi mēneši, skatoties no malas likās, ka Laila ir vismaz piecus gadus vecāka par Ģirtu.
"Kā man teica Ģirta mamma, līdz sešpadsmit gadu vecumam Ģirts esot bijis gluži parasts puisis, bet tad viņš izlasīja „Doriana Greja ģīmetni” un grāmata viņam tā iedeva pa galvu, ka viņš joprojām nav atjēdzies."
"Ģirts ir lasījis „Dorianu Greju”?" Alušta neticīgi noprasīja.
"Ģirts prot lasīt?" Alise ironizēja.
Laila pamāja ar galvu.
"Grūti noticēt, vai ne? Ģirtu patiesi aizrāva ideja par dzīves izpētīšanu. Nu, un Henrija Votona filozofija uz viņu atstāja vienkārši graujošu iespaidu... Kad mēs tikko sākām satikties, Ģirts spēja nocitēt no galvas teju pusi grāmatas. Viņš nolēma izmēģināt pēc iespējas vairāk un pārvērta savu dzīvi nebeidzamā ballītē."
"Zini, skatoties uz jums abiem, man ir grūti noticēt, ka jūs kādreiz bijāt pāris," Alise teica.
"Man vēl jo vairāk," Eva sacīja.
"Kāpēc jūs tolaik izšķīrāties?" Alušta pajautāja.
Laila nopūtās.
"Mums bija pārāk atšķirīgi uzskati par dzīvi. Jūs zināt, ka divdesmit divu gadu vecumā es biju tāda pati kā pašlaik – nopietna un koncentrējusies uz karjeru. Tolaik studēju sabiedriskās attiecības, biju priekšpēdējā kursā, satiku Ģirtu... Vienu brīdi likās forši, ka man blakus ir tāds saulstariņš, turklāt gudrs – atlika tikai pateikt vārdu „Plūdonis”, kad Ģirts jau sāka klāstīt savu viedokli par poēmu „Atraitnes dēls”. Bet ar laiku... Es sapratu, ka viņš ir aizsēdējies pusaudža vecumā un viņa plāni nesniedzas tālāk par šīsdienas vakaru. Piemēram, Ģirts varēja iztērēt visu algu par „D&G” džinsiem un „Gucci” botām, nedomājot, no kā iztiks visu atlikušo mēnesi."
"Tā nu gluži nebija. Man toreiz vēl drusku palika pāri," Ģirts teica.
Aizrāvušās ar sarunu, viņas nebija pamanījušas Ģirtu atgriežamies.
"Pareizi," Laila teica. "Tev palika pāri desmit lati un par tiem tu aizgāji uz bāru apmazgāt pirkumu."
"Nu, paklau, bet es nekad netiku dzīvojis uz tava rēķina."
"Tas tiesa," Laila atzina. "Tu pat neņēmi produktus no ledusskapja, bet atnesi veselu maisu ar savējiem. Starp citu, no kurienes tu tos toreiz dabūji?"
"No vecākiem!"
Draudzenes sāka smieties.
"Ģirt, tu esi nelabojams!" Alušta caur smiekliem noteica.
-------------------------------------
*fragments no Ozola dziesmas – O.Z.O.L.S
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 12.11.
