"Kāds vakar skatījās „Nasha Russia”?" Ģirts pajautāja.
Bija sestdienas vakars, draugi bija devušies uz „Clubbery” un pašlaik visi kopā zvilnēja uz viena no kluba dīvāniņiem.
"Ne-e, vakarnakt nebiju mājās," Gvido atbildēja. Tāda pati atbilde atskanēja no Ivo un Lailas. Eva kārtējo reizi pusi nakts bija pavadījusi pie savām atskaitēm un viņas televizors retās izmantošanas dēļ jau bija paspējis pārklāties ar putekļu kārtiņu.
"Tu taču zini, ka man nav televiozra," Alušta teica.
"Kas vispār ir „Nasha Russia”?" Alise vaicāja.
Ģirts notēloja sašutumu par to, ka kāds nezina viņa iemīļoto šovu, tāpēc, pirms viņš bija paspējis izmest kādu dzēlību, Gvido pasteidzās atbildēt viņa vietā.
"Tas ir melnā humora šovs pa TV3. Man patīk - tur ir sataisīti TĀDI tipāži!"
"Man vislabāk patīk Rubļovkas bomži Sifons un Bārda – no galvas līdz kājām tērpušies brendos – Louis Vuitton, Chanel, un tā tālāk - un pārtiek no atkritumos izzvejotiem ikriem un šampjiem," Ģirts teica. "Vienā no sērijām pie šiem atbrauca sociālais dienests un paziņoja, ka viņiem turpmāk pienāksies bezmaksas pusdienas kaut kur Maskavā. Šie iebļāvās, ka no misenēm izvelk labākas lietas nekā viņiem iedos tajā ēdnīcā un apmētāja tos cilvēkus ar ikriem!"
"Labais!" Alise caur smiekliem iesaucās.
"Man patika tā epizode, kurā šie atrada misenē kasti ar alu. Viņi apskatīja derīguma termiņu, ieraudzīja, ka tas beidzies vakar un sāka lamāties – tipa, maitas tādi, nes Sifonam un Bārdai sabojājušos alu, ha-ha!" Gvido iesmējās.
"Vēl krutāka bija epizode, kurā misenē tika izmesta vesela futbola komanda. Bomži izdomāja, ka paturēs komandu sev un izmitināja viņus trīsistabu dzīvoklī Maskavas centrā – izrādās, dienu iepriekš kāds bija izmetis atkritumos dzīvokļa atslēgas! Šito šovu skatoties bez iekšām var palikt. Žēl, ka Latvijā tādu netaisa," Ģirts sacīja.
"Un kā tad to sauktu – „Nasha Lasha” vai?" Gvido jokoja.
"Kaut vai!" Ģirts atbildēja.
"Runājot par bomžiem, atcerējos vienu pavisam reālu stāstu, saistītu ar Haruki Murakami. Jūs taču zināt, kas viņš ir?" Ivo teica.
"Protams, ka zinām – viens no populārākajiem japāņu rakstniekiem!" Laila atbildēja „nu-kā-tad-to-var-nezināt” tonī.
"Nu lūk, Murakami bija aizbraucis uz Karību salām un viņu pārsteidza tas, cik daudziem bomžiem ir mobilie telefoni un brendu drēbes. Bet pats labākais bija tad, kad viņam kāds bomzis pienācis klāt un izteicis savu viedokli par Murakami jaunāko grāmatu – viņš paziņojis, ka tā esot galīgi garām. Murakami pārsteigts pajautājis, kur viņš to lasījis un bomzis bezrūpīgi noteicis – esot grāmatu atradis atkritumos un aiz gara laika izlasījis."
"Neko sev," Eva teica.
"Atgriežoties pie Rubļovkas bomžiem... Ja Rubļovkā tiešām ir tādas misenes, varbūt ir vērts turp aizbraukt? Pie viena Maskavu apskatīšu," Ģirts novirzīja sarunu atpakaļ uz iepriekšējo tēmu.
"Uz priekšu," Laila pavīpsnāja.
Draugi sāka vilkt uz zoba Ģirtu par viņa ideju, kad pēkšņi no skaļruņiem sāka skanēt Gorky Park dziesma „Moscow Calling”.
"Tā laikam ir zīme no augšas," Gvido iesmējās.
"Nu viss. No nākamās algas uz Rubļovku!" Ģirts iesaucās.
"Turēsim pie vārda," Alušta teica.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 03.11.
