"Eu, klubā notiks deju uz bāra letes konkurss! Kāds vēlas piedalīties?" Gvido jautāja.
Ģirts atbildēja nedomājot:
"Bēbis."
"Jā, Bēbis varētu."
"Ok, aizej piesaki viņu."
"Klau, a jūs negribējāt vispirms uzzināt viņas viedokli?" Ivo iejaucās sarunā.
"Priekš kam, viņa tāpat piedalīsies!"
Par Bēbi sauktā persona tobrīd atradās dāmistabā un nezināja, kas notiek viņai aiz muguras. Bija darbdienas vakars un viņa kopā ar draugiem tusēja savā mīļākajā vietā – Rīgas naktsklubā „Clubbery”. Šai kompānijai, sava skaita un moto „Viens par visiem, visi par vienu, vienalga ko kāds būtu sastrādājis!” dēļ sauktai par „Septiņiem musketieriem”, nedēļas dienas nenozīmēja neko – ja bija vēlme tusēt, laiks un nauda vienmēr atradās.
Bēbis, īstajā vārdā Alušta, aizvēra aiz sevis tualetes durvis un devās atpakaļ pie draugiem. Aluštai atgriežoties zālē, daudzu skatieni neviļus pievērsās viņai – Alušta bija metru septiņdesmit pieci gara, ar izteiksmīgu skatienu un skaistām acīm, kuru krāsa gan bija nenosakāma. Pati Alušta teica, ka tās esot tropu lagūnas krāsā – zili zaļas kā jūra un gaiši brūnas kā pludmales smiltis. Arī viņas āda bija neparasta – vasarās tā ātri iedega un vērta viņas sejas vaibstus melnīgsnējus, savukārt ziemās tā bija balta kā Sniegbaltītei.
Viņai bija gari, lokaini mati, kuru krāsa mēdza mainīties no kastaņbrūnas uz melnu. Aluštas seju rotāja vasaras raibumi un pīrsings labajā nāsī. Viņai bija slaids, tiesa, drusku kaulains augums. Pretskatā Aluštas sejas vaibsti izskatījās kā lellei, un tikai profilā varēja redzēt, ka viņai patiesībā ir prāvs deguns – to viņa kopā ar uzvārdu Aurisjana bija mantojusi no sava tēva armēņa.
Alušta mīlēja visu izteiksmīgo un sievišķīgo. Šodien viņai mugurā bija „Aluštas uniforma” – spicpurnu zābaki ar augstu papēdi (vismaz 10 centimetri), īsi svārciņi ar volāniem apakšmalā, tops ar V-veida izgriezumu - tik dziļu, ka vīrieši reizēm nezināja, kur likt acis – un mazu žaketīti, kura bija tik apspīlēta, ka izskatījās tā, it kā tai tūlīt grasītos izsprāgt visas pogas. Šoreiz viņa bija no galvas līdz kājām tērpusies savā mīļākajā krāsā - sarkanā. Viņa izskatījās tik efektīgi, ka ne velti teica – Alušta spētu sagrozīt galvu pat gejiem.
"Nu, kas jauns?" viņa jautāja.
"Notiks konkurss dejām uz bāra letes. Mēs tevi jau pieteicām!" Ģirts atbildēja. "Starp citu, starts pēc desmit minūtēm."
Alušta notēloja neapmierinātību:
"Nu forši. Iešu gatavoties savam uznācienam."
Viņa pagriezās uz papēža un aizsoļoja bāra letes virzienā. Šī ne tuvu nebija pirmā reize, kad kāds viņu nebrīdinot bija kaut kur pieteicis.
"Iesim mēs ar. Tas ir jāredz!" Gvido iesaucās un pielēca kājās no dīvāna, uz kura viņš bija zvilnējis.
"Atkal izklaidējaties uz citu rēķina?" Eva pacēla uzaci un tēlotā nosodījumā palūkojās uz puišiem. "Nu ko meitenes, ceļamies. Jāiet atbalstīt mūsu Luštu." Viņa pabeidza tukšot savu Mojito, nolika tukšo glāzi uz galdiņa un devās nopakaļ Aluštai. Abas uzrunātās – Alise un Laila – viņai sekoja.
Alušta nemaz necentās slēpt, ka piedalās tikai tādēļ, ka tika pieteikta un dejoja bez īpaša entuziasma – kā rezultātā ieguva godpilno ceturto vietu. Pēc konkursa beigām viņa piegāja pie puišiem un teica:
"Šito es vēl pieminēšu."
Viņi tikai pasmīnēja – draugi zināja, ka Alušta kaut kā atspēlēsies, bet tas nebūs nekas pārāk riebīgs.
Kristīne Čeirāne (c) 2010
Nākamā epizode - 31.10.
