Lietus lija, smidzināja, manu prātu tirināja. Kur tu esi un ko tu dari, kāpēc negribi būt ar mani. Savu sirdi atdevu, pretī saņēmu kurvīti. Paņēmu es kurvīti un sirdi tajā ieliku. Tā varbūt ir labāk, skatījumā manā, nav kam sāpēt un dzīvi smēdēt. Citai meitenei tur vieta nebūs, kaut ar mani kaut ko gribēs. Jūtas nu man būs svešas, kā akmenim. Kas stāv un nekustas gadsimtiem, kamēr to kāds neiznīcina. Ja nu brīnums notiks un no akmens statuju izkals, tad iespējams arī man būs vieta zem saules šīs. Arī no akmens parasta, var būt labuma artava. Kādam par pamatu der, kādam pili uzbūvēt. Kā nu liktens lems, tā būs. Dzīvei krāsa pelēcīga, daudziem liekas apnicīga. Akmenim tā netraucē, tas turpina pelēks gulēt zemē savā. Šķietami bez jūtām un bez dvēseles, bet iespējams, tās ir cilvēku cerības zudušās, kas zemē tikušas iemītas. Mans cerību akmens guļ zemē iespiests un turpina cerēt, ka viņu pacels, atdzīvinās, pārveidos un mājas noliks.
P.s. Zinu, ka ir baigais murgs, bet tā nu man sanāca (:
Visuvarenais administrators slida man atņēma orģinālraksta statusu, jo redz vārdi rakstam neesot pietiekami daudz, tātad tūlīt viņi tiks sameklēti. Administratoriem laikam derētu vārdnīcā, vai kādā citā gudrā grāmatā palasīt, ko nozīmē Orģinālliteratūra. Vai dzejolim ir jābūt noteiktam vārdu skaitam, vai garumam? Vai bildes var aizvietot tekstu? Nākamreiz rakstot eposu, dzejoli, prozu vai vēl ko citu, noteikti esiet uzmanīgi ar vārdu skaitu, jo dzejoļiem un pārējām struktūrām nu ir ierobrežots vārdu skaits. Šie būs mani trūkstošie vārdi, lai jau jums tiek (:
