Irvains savā spogulī
Ieraudzīja līderi -
Senna viņam blakus brauca.
Irvainu tas neuztrauca.
Pedāli viņš grīdā spieda,
Klusiņām pie sevis sprieda:
'Senna vai ne Senna, bet
Nevēlos es pazaudēt
Pozīciju savu šo,
Tādēļ cīnīšos par to.'
Senna sadusmojās dikti,
Sauca: 'Puika, būs tev slikti!
Noteikumi paredz, ka
Līderim ir priekšroka.'
Irvains sēdēja uz galda,
Pārņēma to laime salda -
Debitants viņš malacis,
Bija punktos iebraucis.
Pārlaidās pār laimi ēna,
Tur jau skrēja niknais Senna,
Sauca: 'Ko viņš iedomājās?'
Irvains tikai atgaiņājās.
Senna roku atvēzēja,
Sita Irvainam pa seju.
Un no pļaukas spēcīgās
Irvains zemē nogāzās.
Tomēr ar šo pļauku savu
Senna deva viņam slavu -
Irvainu, kas necils bija,
Tūdaļ visi pamanīja.
Irvainam gan bija kauns,
Smieklīgs jutās viņš kā klauns:
'Izcils gribēju es būt,
Bet ne šādi slavu gūt.
Esmu slavens tāpēc, ka
Man pa seju iesita.'
Irvain, tikai nebaidies,
Dzīvē viss tev labi ies,
Tevi ņems FERRARI lokā.
Plecs pie pleca, roku rokā
Brauksi tu ar Šūmaheru.
Tiešām notiks tā, es zvēru.
Sargāsi FERRARI godu
Kopīgi ar Žanu Todu,
Rosu Braunu, Badoeru,
Nu un, protams, Šūmaheru.
Nav jau vairs tā diena tāla,
Kāpsi kad uz pjedestāla,
Šampanieti izlaistīsi,
Sennas pļauku aizmirsīsi.
