Pa ceļam uz parku man Rihards jautāja vai šonakt nevēlos pie viņa palikt pa nakti. Es protams neatteicos, bet biju uztraukusies par TO. Man tomēr ir tikai 16 gadi un neesmu vel tam gatava. Par to skaļi nerunāju tikai klusībā domāju.
Mēs iegājām pa lielajiem parka vārtiem. Visas ietves malas bija skaisti apaudzētas ar rododendriem, tik lieli un smaržīgi ziedi, visvisādās krāsās. Dārzkopji jau ravēja pirmo izdīgušo nezāli. Es aizskrēju pie šūpolēm un tajās ātri iesēdos. Rihards man sekoja un es jutos kā mazs bērns. Mēs abi šūpojāmies un skaļi smējāmies. Abi reizē izlecām no šūpolēm un turpinājām smieties.
Viņš man izmaksāja zemeņu saltdējumu un pats sev nopirka šokolādes. Es nebiedzu smaidīt, jo jutos tiešām brīnišķīgi. Mēs apsēdāmies uz soliņa un Rihards man iedeva nogaršot viņa saltdējumu. Kā jau šokolādes, bet tam bija viena maza slepenā sastāvdaļa – mīlestība.
-‘’ piezvani vecākiem, lai viņi zin, ka paliksi pie manis ‘’ Rihards man piebilda
Ak jā, pareizi. manā sejā pazuda smaids kad atcerējos par TO. Bet neņemot to vērā es tomēr piezvaniju.
-‘’ čau mamm. Es šodien palieku pie Riharda pa nakti’’ es nedaudz uztraukta viņai izklāstu jaunumus
-‘’ labi, tikai nedariet blēņas.’’ Mamma pasmīnēja
-‘’ jā mamm. Atā ‘’ es atvadijos un noliku klausuli
-‘’ nu, vai viss kārtībā?’’ Rihards pamanija manā sejā skumjas
-‘’ jā, jā viss kārtībā, tikai uztraucos.’’ Es ieliku telefonu kabatā
-‘’ par ko? ‘’ Rihards mani turpināja izjautāt
Es klusēju un neatbildēju. Negribēju lai viņš uzzin. Es piekļāvos viņam tuvāk un mēs apskāvāmies.
Rihards vel pāris reizes mani neiģināja aicināt šūpoties, bet uzmundrināt mani neizdevās. Viņš satvēra manu roku un uzsmaidija –‘’ neuztraucies’’. Manī pēkšņi izgaisa bailes un es sāku skaļi smieties.
Mēs staigājām pa taciņām kuras bija tik skaistas un krāšņas, fotogrāfēju ziedus un nemanot arī Rihardu. Mēs tik labi pavadijām laiku, ka nevēlējos lai pienāk vakars.
Nekad agrāk nebiju bijusi pie Riharda. Ieejot pa parādas durvīm manam skatienam pavērās milzīga viesistaba un aiz tās sekoja tik pat liela virtuve. Uzejot otraja stāvā no gaiteņa pavērās iespaidīgs skats. Augsti griesti un visa grīda no sarkana, ļoti izsmalcināta paklāja, nopratu tikai to, ka viņa vecāki ir bagāti. Gaiteņa galā aiz durvīm bija dzirdama Anastasijas balss. Bet mēs turpinājām kāpt vēl uz trešo stāvu – pareizāk sakot uz bēniņiem. Uzkāpjot pa trepēm priekšā bija durvis kuras Rihards atslēdza ar īpašu atslēgu. Gluži kā jumta dzīvoklītis, bet tikai miniatūrā. Šeit bija viss sākot no ledusskapja (maziņa) beidzot ar elektrisko plītiņu. Iespaidīgi.
Rihards man lūdza apsēsties uz samta dīvāna. Es ilgi pētiju apkārtni – viss tik izsmalcināts un dārgs, un tik patīkami smaržo. Rihards atvēra vaļā aizskarus un istabā iespīdēja spoži saules stari.
