„Labrīt, Marija”- es smaidīju. „Pasaki vēlreiz”- viņa uzstāja smejoties. „Labrīt, Marija”- es valdīju smieklus. Bet tikmēr jau Marija bija saliekusies uz priekšu un smējās kā kutināta. Es arī ilgāk nespēju valdīt smieklus. Bija skolas starpbrīdis un mēs bijām iznākušas ārā uzsmēķēt, bet, kā jau parasti, atradām par kaut ko, par ko pasmieties. Šoreiz smējāmies par mūsu skolas direktori, kura stundā bija uzrunājusi manu draudzeni, kamēr viņa pati bija dziļi iedziļinājusies savā telefonā, atbildot kādam nezināmam numuram, nebija dzirdējusi, ka direktore savā aizmakušajā balsī viņu sauc. Mēs smējāmies tik skaļi, ka visi apkārtējie sāka skatīties uz mums. Bet tad pēkšņi es apklusu, jo kāds bija pienācis mums aiz muguras un, uzlicis roku man uz pleca, stingrā balsī teica- „Labrīt, meitenes”. Es vairs nesmējos, jo atpazinu runātāju, es pagriezos, lai pārliecinātos, ka ta tiešām ir viņa, un tur arī viņa stāvēja. Marija (kura atkal nedzirdēja, ka viņu sauc) vēl smējās, jo viņa vēl neredzēja, kas stāv mums aiz muguras, tāpēc es sānos viņu spēcīgi iedunkāju. Viņa vispirms paskatījās uz mani, bet tad, skatoties uz virzienu, uz kuru skatījos es, viņa arī, pamanot dusmīgo direktori, uzreiz apklusa, nolieca galvu un mēģināja paslēpt cigareti.
„Nemaz nepūlies, Marija”- direktore runāja skarbi- „jūs lieliski zināt, ka smēķēt šeit nav ļauts”. Marija pacēla galvu, varēja redzēt, ka viņa ir uztraukusies, viņa pavēra muti, bet ārā nenāca neviena skaņa. Labi, ka es savu cigareti biju jau izmēķējusi pirms tam- es pie sevis nodomāju. „Direktor..- man runāšana sanāca tik pat labi, cik zelta zivtiņai- „mēs jau neko”. Aha, it kā tam viņa ticētu. Mēs sapratām, ka nebūs labi, jo mēs vēl neesam pilngadīgas un mūsu direktore nav no tajām mīlīgajām, lai varētu ar viņu kaut ko sarunāt.
„Paldies, ka paturēji, Marija”- teica viens no vecāko klašu zēniem, kurš bija uzradies no nekurienes. Viņam bija izteikti zilas acis un brūni mati, izskatījās diezgan atlētisks, viņš smaidīja. Viņš pievērsās direktorei- „Es biju ātri ieskrējis iekšā, lai paķērtu jaku, jo man palika auksti. Bet tikmēr Marija pieskatīja manu cigareti.” Viņš paskatījos uz mums un piemiedza ar aci. Direktore neticīgi pavērās uz mūsu pusi- „Tiešām?”
„Nu ja”- pēkšņi starp mani un Mariju iespraudzās vēl viens puisis no vecākās klases, cieši apskāva Mariju un turpināja- „Marija nekad nespētu smēķēt, viņa nav tāda, vai ne Emma?”- viņš jautāja skatoties uz manis. Es paskatījos uz Mariju, viņa bija nosarkusi, varēja redzēt, ka viņa ar šo zēnu nav runājusi, un gan jau redz viņu pirmo reizi, vismaz es viņu nebiju iepriekš skolā manījusi. Direktores jautājošais skatiens pievērsās man- „Vai tā ir taisnība, ko saka Matīss?” Es piekrītoši papurināja galvu, lai apliecienātu melus, ko tikko teica puisis, kuru laikam sauc Matīss. „Tieši tā arī bija”- teica Marija, tagad jau droši apliekot rokas ap svešo puisi, kas sēdēja starp mums. Matīss pieliecās un viņai kaut ko iečukstēja ausī. Viņa ieķiķinājās. Mana draudzene ķiķināja? Tas man bija kaut kas jauns. Bet pēkšņi atskanēja zvans.
Pirmais puisis saķēra mani aiz rokas, bet ar otru roku vilku līdzi Mariju, bet viņa Matīsu. „Stunda sākās, mūsu vēstures skolotājs nebūtu īpaši laimīgs, ja mēs kavētu viņa stundas”- noteica pirmais puisis. Mēs visi ātri ieskrējām ar pārējiem iekšā skolā.
„Man liekas, ka jūs esat mums pateicību parādā”- teica zilacais puisis. „Noteikti”- piebilda Matīss- „par mūsu varoņdarbu jums vajadzētu būt pateicīgām”- viņš smējās. Es un Marija saskatījāmies, jo varējām jau iedomāties, kādu gan pateicību gaida 18 gadus veci puiši. „Protams, bet tagad nav laika par to apspriesties. Tiekamies pusdienu starpbrīdī ēdnīcā, labi?”- Marija cerīga jautāja.
Īstenībā es neebiju pamanījusi, ka es un nepazīstamais puisis vēl esam sadevušies rokās. Vienkārši tur stāvējām un skatījāmies viens uz otru. „Labi?”- pārjautāju. „Kā teiksiet!”- Matīss noteica. Tad abi puiši pagriezās un skrēja prom uz vēstures stundu. Skrienot zilacainais puisis atskatījās un pasmaidīja ar savu lielisko smaidu. Es gandrīz paģību, bet blakus Marija mani stūma uz matemātikām.
