Stundas turpinājumā vairāki citi skolēni nolasīja savus dzejoļus, kaut gan nelikās, ka viņu dzejoļi būtu ļoti interesanti. Protams, Martas darbs bija labs. Viņai tiešām ir talants šādās lietās. Vismaz būs kāds, kas man palīdz, ja man vajadzēs palīdzību- priecīgi nodomāju pie sevis. Noskanēja zvans un visi bija ārā no klases, kamēr skolotāja nepaspēja mums uzdot mājasdarbus. Pulkstens bija 15.00.
Ātri paņēmu literatūras grāmatu un kladi rokās, lai ātrāk tiktu āra un varbūt satiktu Mariju. Mani panāc Marta. „Tavs dzejolis bija jauks,”- viņa smaidīja.
„Mēs saplūstam kopā”- es mēģināju atcerēties tekstu no dzejoļa- „Labi, ka pateici man, kas jādara, citādāk skolotāja būtu nereāli dusmīga.”
„Es gribēju pajautāt tev, vai tu satiecies ar Deniju?”
Sāku savā prātā domāt, kurš ir Denijs.- „Tu domā mīlas dievu Deniju?”
Viņa nemaz nesmaidīja, bet izskatījās nopietna.
„Nē, nē. Es viņu nemaz nepazīstu. Šodien mēs tikai iepazināmies..”- es iesāku, bet viņa mani pātrauca- „Un sēdējāt kopā pie galdiņa un viņš tevi pavadīja līdz klasei.”
„Es visu redzēju”- viņa kautrīgi noteica.
„Vai tu esi viņa bijusī draudzene?”- es jautāju, jo jutu, ka viņa kļūst greizsirdīga.
Mēs gājām uz ģērbtuvēm. Mēģināju ieraudzīt Mariju, bet, kad mēs nonācām ģērbtuvē, es redzēju, ka viņas jakas vairāk nav.
„Nē,”- viņa kategoriski noteica.
„Topošā?”- mani mazliet jau interesēja.
Viņa pasmaidīja. Tātad atbilde nemaz nebija vajadzīga. Paņēmu savu sarkano mēteli un pelēko šalli.
„Neuztraucies, viņš ir tavs,”- es noteicu un viņa izskatījās apmierināta ar atbildi.
Paņēmu somu, uzliku uz plecu un devos ārā. „Atā, Emma!”- Martas garastāvoklis bija panāmi uzlabojies. Tagad viņa smaidīja.
Izejot ārā svaigajā rudens gaisā, man gribējās, kaut es būtu paņēmusi cimdus līdzi, jo manas rokas sala. Gāju mājās, apkārt bija studenti, kuri jutās priecīgi, jo beidzot bija piektdiena.
Es gaju mājās pa mazu celiņu, bet pēkšņi atcerējos, ka man taču jāaiziet pakaļ savai mazajai māsai. Nolādēts- es nodomāju, tagad man jāiet atpakaļ, jo bērnudārzs atrodas uz otru pusi.
Es spēji pagriezos un kādā ietriecos. „Auč,”- es noteicu. Man tiešām sāpēja, jo es spēcīgi atsitu kāju un paklupu, aizvēru acis. Bet kāds mani bija jau apskāvis un neļāva nokrist.
„Eu, Emma, uzmanīgi,”- kāds noteica.
Es atvēru acis, tas bija Matīss.
„Tu izskaties pārsteigta,”- viņš smaidīja.
„Tu gan nē. Tu mani izseko?”- tas likās diezgan neticicami.
„Nē, taču. Es eju pie vecammas. Viņa dzīvo Bērzu ielā.”
Es arī dzīvoju Bērzu ielā, bet skaļi to neteicu.
„Es gribēju tevi panākt, bet tu pati mani panāci. Kāpēc tā?”
„Es atcerējos, ka man jāizņem mazā māsa no bērnudārza.”
„Forši, varu iet ar tevi?”
Es īsti nebija pārliecināta.
„Es gribētu satiktu tavu mazo māsu.”- viņš noteica.
„Nē, negribi gan,”- noteicu- „nepārproti, mana māsa nav tā labākā sabiedrība.”
Tā tiešām bija, kaut gan mana māsa var likties piemīlīga un jauka, bet viņa vienmēr visiem maniem draugiem stāsta apkaunojošas lietas par mani. Marijai tas, protams, patīk, jo tad viņas var dalīties pieredzē.
Viņš paskatījās uz mani ar savām suņa acīm.
„Protams, divatā būs interesantāk. Tikai apsoli, ka neticēsi tam, ko tev stāstīs mana mazā māsa?”
„Labi,”- viņš jutās apmierināts un pagriezāmies un devāmies uz bērnudārza pusi.
:D