Sveiki, mana stāsta Acīm ciet lasītāji! Skolas laikā sūdzējos, ka man nav laika, lai rakstītu stāstu, tāpēc jums nācās gaidīt vairākas dienas un pat nedēļu, lai tikai izlasītu nākamo daļu. Bet, tā kā tagad ir brīvlaiks un laika ir daudz vairāk, es esmu nobriedusi pabeigt šo stāstu līdz Jaunajam gadam. Stāstam, bez šīs daļas, būs vēl 3 pēdējās daļas.
+ tagad katru dienu būs vismaz viena nodaļa ( vai pat 2), nodaļas ir 2 garākas nekā parasti bija un, manuprāt, arī kvalitatīvākas. Cerot uz jūsu plusiņiem un pozitīvajiem komentāriem.. Beila.
„Nekad neesmu tev ko tādu ieteikusi! Tu esi stāvoklī??”
Viņa turpināja šņaukāties- „Nomierinies, es neesmu. Bet tu vakar pati teica, lai pasaku ko tādu, kas viņam liks palikt pie manis..”
„Varēji izdomāt, ko citu.. Ne jau tā es to biju domājusi...”
„Ko lai es daru?”- Marija sasarkusi jautāja man, viņa spieda manu roku.
„Pasaki taisnību, tagad nabadziņš pārbijies aizskrēja prom..”- es nespēju noticēt, ka Marija tiešām ko tādu izdarījusi- „neraudi, pateiksim taisnību, un atkal varēsiet būt kopā.”
Viņa vairs nespēja parunāt, tikai palīda zem segas un nevarēja dabūt viņu ārā- „izdzer tēju, es tikmēr piezvanīšu Matīsam..”
Aizgāju pakaļ telefonam uz koridori, bet tur mani sagaidīja noraizējušās sejas ar jautājumiem, kas noticis.
„Viss labi, mēs tiksim galā,”- ātri paņēmu telefonu un devos pie Marijas.
Zvanīju Matīsam, bet viņš necēla- „dosim viņam mazliet laiku, sarunāsim ar Mārci, lai viņš piezvana, viņam noteikti cels un pateiksim taisnību.”
„Bet ja nu viņš mani vairs negribēs- viņš domās, ka es esmu šausmīga mele..”
„Par to tu varēji uztraukties ātrāk, tagad jau ir par vēlu, un, ja viņš tiešām tevi mīl, tad viņš sapratīs, kāpēc tu tā darīji..”- mēģināju nomierināt Mariju, kaut gan pati biju pretējās domās.
Viņa mazliet nomierinājās, saģērbās un devāmies prom.
Mārcis pienāca un iečukstēja ausī- „Vai es varu kaut kā palīdzēt?”
Es skumīgi tikai papurināju galvu- „īstenībā, jā, vari gan. Piezvani, lūdzu, Matīsam un pasaki, lai viņš piezvana man, jo tas ir svarīgi.”
Mārcis neko neteica, tikai piekrītoši pakratīja galvu.
Atvadījāmies no skumīgā Emīla, sabučojām Kati, samīļojām Mārci un devāmies prom.
Ārā atkal puteņoja, kupenas bija gandrīz neizbrienamas, bet labi, ka mums pakaļ atbrauca Marijas mamma.
Iekāpām iekšā un viņa mūs nopētīja ar skumīgi skatienu, viņa laikam saprata, ka kaut kas nav labi, jo, ne vārda neteikusi, uzspieda gāzes pedāli un braucām mājās.
Marijas mamma piebrauca pie manas mājas un izlaida, visu ceļu Marija neko nebija teikusi, bet tagad, kad kāpu ārā, viņa ierunājās- „piezvani, ja kaut ko uzzini, labi?”
„Labi,”- es uzsmaidīju viņai un mašīna aizbrauca.
Iegāju iekšā mājā un tur valdīja kņada- tas man bija, kas nepierasts.
„Kas notiek?”- es jautāju mammai, kura steigā kārtoja savas drēbes- „jūs kaut kur braucat?”
Mamma mulsi paskatījās uz manis- „Jā, man ir jābrauc uz apmācībām, vai tad es tev iepriekš neteicu?”
„Nē..”- es lēni novilku, cenzdamās atcerēties kaut ko līdzīgu.
„Jā, uz 5 dienām, tāpēc tev būs jāpieskata Renāte.”
„Un tētis? Viņš taču būs mājās, vai ne?”- es uztraukti jautāju, jo piecas dienas ar Renāti nebūtu nekas veselīgs manam veselajam saprātam.
„Protams, tētis būs, bet viņam daudz jāstrādā.”
„Tieši tā, beidzot dabūjām izdevīgu projektu, tāpēc nāksies krietni pastrādāt darbā, bet beigās tomēr par to būs arī laba samaksa,”- noteica tētis, kurš pa māju pašlaik staigāja tikai apakšbiksēs vien.
„Nu labi, un kas man ar viņu jādara?”- es jautāju.
„Jāizņem no bērnudārza katru dienu ap 5, jo tētis no rīta viņu aizvedīs,”- mamma iesāka stāstīt sarakstu, ko, likās, pati jau savā galvā bija izplānojusi.
Tālāk sekoja viss saraksts, ko viņa drīkst darīt un ko ne, cikos jāiet gulēt un tā tālāk, pēc tam bija saraksts priekš manis- bet to es īpaši neklausījos.
Mamma sabučoja mani uz vaiga un pazuda no mana redzesloka, drīz tētis arī, bikses uzvilcis, devās prom. Renāte bija augšā, izdomāju uzkāpt un paskatīties, kā viņai sokas. Tikai paņēmu telefonu līdzi, ja nu Matīss, Marija, Mārcis vai pat Emīls man zvanītu.
Piegāju pie Renātes istabas durvīm un pieklauvēju, atvēru un ieraudzīju, kā māsa cītīgi pie galda kaut ko zīmē.
„Čau, Renāte, ko zīmē?”- es viņu uzrunāju, bet viņa nepagrieza pat galvu, lai paskatītos uz mani, bet turpināja zīmēt.
„Māju.”
„Kas tā par māju?”- likās, ka pēdējā laikā ļoti maz laika pavadu ar savu mazo māsu.
„Parastu māju, gribi redzēt?”- viņa ātri man uzmeta skatienu, paņēma savu lapu un pieskrēja man klāt, lai to parādītu.
Māja kā māja- kantaina, vairāki logi, durvis, jumts. Es pat teiktu, ka priekš bērna nav nemaz tik slikti.
„Kur tad skurstenis?”- es viņa jautāju, kad pamanīju zīmējumā dūmus, bet skursteni nekur neredzēju.
„Es nemāku, man sanāk šķībs un nepavisam neizskatās pēc tāda.. Uzzīmēsi man?”- Renāte bēdīgi novilka vārdus un atnesa man dažus krītiņus.
Es jau arī pati neesmu nekāda dižā māksliniece, un ir pagājuši vairāki gadi, kopš pēdējo reizi kaut ko normāli zīmēju, bet centos. Beigās jau nesanāca īpaši taisns, bet Renātei ļoti patika.
Pateicu, ka vēlāk būs vakariņas, tad viņu pasaukšu un devos prom.
Nogāju lejā un sāku domāt, ko lai taisa. Beigās lēmu par labu makaroniem ar sieru, jo bija tikai neliela iespēja, ka es varētu kaut ko piededzināt vai uzspridzināt.
Kamēr vārījās ūdens, tikmēr sarīvēju sieru un saliku galdu vakariņām. Kad biju visu beigusi darīt sapratu, ka esmu pie Renātes augša aizmirsusi savu telefonu.
Uzgāju atkal augšā un pieklauvēja.
„Es tikai aizmirsu savu telefonu,”- es viņai pateicu, bet viņa joprojām sēdēja pie galda un atkal kaut ko zīmēja.
„Neuztraucies, es visu nokārtoju.”
„Kā nokārtoji?”- es viņai ķircinot jautāju.
„Zvanīja Mārcis, vismaz tā telefonā bija rakstīts, un pateicu, ka tev jau ir draugs.”
„Ko? Ko tu izdarīji? Kāpēc? Ko viņš teica?”- kaut gan jutos mazliet dusmīga, ka māsa tā mierīgi atbild uz maniem telefonu zvaniem un stāsta kaut kādas baumas, bet jutos arī labi, jo Mārcim beidzot bija iemesls būt greizsirdīgam, un varbūt beidzot viņš spers pirmo soli, kuru jau es tik ļoti ilgi gaidu.
„Neko, prasīja, lai tevi pasaucot, jo viņš laikam runājis ar kaut kādu puisi.”
„Un.. tālāk?”- es viņu nepacietīgi tramdīju.
„Tad viņš paprasīja, vai gadījumā tev nav drauga, bet, tā kā es vakar tevi redzēju ar to puisi pie mūsu mājas, tad es viņam tā pateicu- ka tu esi aizņemta.”
„Tu tā arī pateici?”- iesmējos, jo zināju, ka tagad viņš tiešām ir greizsirdīgs- „Nu paldies, bet vairāk tā nedari, citādāk tiešām var sanākt arī slikti.”
„Vai tad es pateicu kaut ko nepareizi?”- viņa izskatījās izbrīnīta.
„Nu, tas puisis, ar kuru tu mani redzēji vakar, bija tas pats puisis.”
„Ups, es nezināju,”- viņa nosarka- „tu dusmojies?”
„Nē, viss kārtībā, pati viņam piezvanīšu un tad jau redzēs. Pēc 10 minūtēm nāc ēst.”
Ejot ārā no istabas jau spiedu Mārča numuru, bet viņš nepacēla klausuli, jo līnija jau bija aizņemta- nu labi, gan jau pats vēlāk atkal piezvanīs.
Makaroni bija gatavi un Renāte jau slīdēja pa kāpnēm lejā.
Nosēdamies pie galda, un, negaidot, pie durvīm noskanēja zvans.
Ceļoties no sola es Renātei jautāju- „Pie tevis kāds šodien nāks ciemos?”
„Nē,”- visa viņas daiļrunīgā atbilde.
Aizgāju pie durvīm un atvēru tās- tur priekšā stāvēja Mārcis, bet viņš neizskatījās īpaši priecīgs.
