Kad beidzot bijām beiguši ēst un izlaizījuši visus šķīvjus, tad devāmies uz dīvānu ieņemt labākās vietas.
„Kādu filmu skatīsimies?”- jautāja Emīls.
„Šausmu filmu!”- iesaucās Kate.
„Nē!”- es gandrīz histēriski iesaucos, visi skatījās uz manis- „man bail..”
„Nu, ja jau Emmai tik ļoti bail, tad kā būtu ar kādu komēdiju?”
„Jā, tuvojas Jaunais gads, varbūt skatāmies to filmu par Jauno gadu?”- Marija ierosināja.
„Am, kā to filmu sauc? Paskatīšos, vai man tāda ir.”
„New years eve.”
„A, izklausās loģiski..”- Emīls nomurmināja.
Mārcis atnāca un iekārtojās man blakus.
„Eu, tā ir mana vieta,”- protestēja Emīls.
„Meklē filmu un kušs..”- viņš aplika man roku apkārt.
Paskatījos uz viņu un pasmaidīju.
„Ir!”- Emīls priecīgi iesaucās- „nebūs jālādē. Tātad, visi piekrīt skatīties?”
Tā kā nevienam nebija īpašu iebildumu, paņēmām popkornu un čipšus, noslēdzām gaismu un visi iekārtojāmies. Vienā pusē man bija Marija, bet otrā Mārcis, kurš bija pataupījis mums saldo popkornu.
Filma sākās, manuprāt, filma jau bija interesanta, vismaz man ļoti patika, un ar aizrautību skatījos visu filmu no sākuma līdz beigām.
Protams, puišiem nelikās diezgan interesanta, jo Matīss filmas vidū jau krāca, bet Mārcis turēja savu galvu uz mana pleca, un bija aizdomas, ka arī viņš guļ, tāpēc ik pēc brītiņa pakustējos, lai būtu droša, ka viņš neguļ.
Katei arī laikam nepatika, jo viņa aizgāja uz virtuvi mazgāt traukus, toties Emīlu gan filma bija aizrāvusi.
Beigas bija laimīgas, bet gribējās raudāt, tāpēc abas ar Mariju, sadevušās rokās, raudājām un smējāmies kopā.
„Beidzot!”- iesaucās Kate, kura bija atgriezusies no virtuves un redzēja, ka filma beigusies- „sen bija laiks, citādi jau domāju, ka tā filma nekad nebeigsies..”
„Man patika”- es slaucīju asaras.
„Man arī,”- teica Emīls un uz viņa pusi jau lidoja spilvens, kurš trāpīja tieši viņam pa seju.
„Nerunā muļķības, tu neesi romantisks un nespēj novērtēt tādu romantiku, es gan spēju..”- Mārcis teica mazliet miegodamies.
Mēs, kuri vēl nebijām aizmiguši, iesmējāmies.
Pēc tam sekoja vēl kāda filma par ticību un negaidītiem notikumiem, filma bija viens liels bezsakars, manuprāt, jo loģikas nebija nekādas.
Tāpēc izdomāju iet gulēt, Marija man pievienojās- tas likās dīvaina, jo domāju, ka viņa noteikti gribēs gulēt ar Matīsu.
Matīss palika turpat gulēt, bet pārējie novēlēja mums saldus sapņus un mēs gājām uz istabu, kuru norādīja Emīls.
„Ja kaut kas vajadzīgs, tad tikai pasauciet..”- Emīls uzsmaidīja man un aizvēra klusām durvis.
„Vai man tā tikai liekas, vai arī viņš tiešām ar tevi flirtē?”- Marija man jautāja.
„Nezinu, vai nav vienalga? Mani tāpat viņš interesē..”- es vienaldzīgi noteicu, jo tiešām tam nepievērsu uzmanību- „kāpēc tu neguli kopā ar Matīsu?”
„Hmm..”- viņa lēnām novilka- „man liekas, ka starp mani un viņu nekas nesanāks.”
„Ko tu stāsti? Jūs taču esat tik labs pāris!”- es nespēju ticēt pati savām ausīm- „Kas notika?”
„It kā jau nekas, bet tas ir grūti..”
„Ja es varu palīdzēt, tad tu tikai saki..”- es piegāju pie viņas un apskāvu.
„Man viņš tik ļoti patīk, bet man liekas, ka es viņam vairs nepatīku, es negribu tikt sāpināta..”- Marija raudāja man uz pleca.
„Marija, tu taču zini, ka viņš nav no tiem, kas sāpina citus. Viss būs labi, tici man. Un tu jau vari pateikt, ko tādu, kas viņam liktu palikt pie tevis.”
Mēs aizmigām apskāvušās, jo negribējās, lai Marija skumst viena. Mēs esam draudzenes- tāpēc jau draugi ir radīti, lai būtu kopā un palīdzētu viens otram.
Es piecēlos pirmā, bet Marija vēl gulēja saldā miegā, viņa joprojām bija cieši man piekļāvusies- viņa izskatījās tik neaizsargāta, bet man nācās tik vaļā no viņas skavām un tikt uz tualete, citādi likās, ka tūlīt pārsprāgšu.
Izgāju no istabas, bet nebija ne jausmas, kur doties. Apstaigāju visu stāvu un beidzot atradu meklēto- baltas durvis ar vannas nozīmīti pie tām.
Es ātrā steigā steidzos iekšā, bet, atvērusi durvis izdzirdēju tikai Mārča saucienu un redzēju viņa kailo muguru.
Ātri aizvēru durvis- „pasteidzies!”- es viņam uzsaucu.
Es sāku smieties un noslīdēju gar sienu. Drīz vien iznāca Mārcis- „nepacietīgā, nemaz nav jāklauvē?”- viņš ar smīnu sejā jautāja.
„Piedod, bet man ļoti vajag uz tualeti,”- es ātri piecēlos kājās un aiztaisīju durvis aiz sevis, ieskriedama tualetē.
Iznākusi ārā ieraudzīju Mārci gaidām mani.
„Kā gāja?”- viņš smiedamies jautāja man.
„Labi,”- smējos kopā ar viņu- „kā gan tualetē var iet?”
Viņš palika sēžam, bet es gāju atpakaļ uz istabiņu pie Marijas, ejot uz istabiņu savu, es paskatījos atpakaļ uz viņu, viņš skatījās tieši uz mani, bet, kad pamanīja, ka es arī skatos uz viņu, viņš pagriezās un tēloja, ka pēta savus šortus.
Iegāju istabiņā, bet Marijas tur vairs nebija.
„Kur tu biji?”- pārbijusies es paskatījos atpakaļ.
„Beidziet taču mani baidīt, sirdstrieku dabūšu..”
„Nobijies?”- Marija mēdījās.
„Mazliet.. Ejam ēst?”
„Man nemaz negribas, es jūtos slikti..”
„Tev atnest tēju vai kaut ko citu?”- es Marijai uzmanīgi jautāju.
„Jā, vienalga kādu tēju, tikai bez cukura.”- viņa apgūlās atpakaļ gultā.
Aizgāju uz virtuvi, bet tur jau brokastoja Matīss.
„Kā gulēji?”- Matīss neuzkrītoši jautāja, kaut gan izskatījās, ka viņu tas uztrauc vairāk nekā viņš to izrāda.
„Labi, gulta bija patiešam ērta!”
„Kā tas bija jāsaprot?”- Matīss šķielēja uz manu pusi.
Uzliku vārīties ūdeni, krūzē ieliku augļu tēju.
„Nekā!”- parādīju viņām mēli.
„Kāpēc tad Marija nenāk? Viņa vēl guļ?”
„It kā, viņa palūdza tēju. Marija nejūtas īpaši labi..”
Matīss satrūkās- „Kā nejūtas labi?”
„Īsti nezinu, sīkāk nepaskaidroja.”
Viņš pagriezās un devās uz mūsu istabu, kur ar Mariju gulējām.
„Eu, Romeo, paņemsi tēju priekš Marijas?”
„Labi,”- viņš mazliet piesarcis pateica, es krūzē ielēju ūdeni, viņš paņēma un aiznesa.
Izdomāju uztaisīt sev siermaizes, ieliku plītī un uzliku cepties, nepagāja ne piecas minūtes, kad virtuvē jau varēja just deguma smaku.
„Ko tu dari? Gribi māju nodedzināt, vai?”- dzirdēju Kates uztraukto balsi, tikmēr es centos attaisīt vaļā logu.
„Piedod, bet es neesmu nekāda dižā pavāre..”- es nokaunējusies atzinos, jo sievietes vienmēr tiek uzskatītas par īstām saimniecēm, tādām, kuras var pagatavot jebko jebkurā laikā.
„Nekas, paej malā un ļauj visu darīt profesionālim,”- viņa aizdzina mani prom, bet, tā kā manā šodienas guļamistabā Marija runājās ar Matīsus (vismaz es domāju, ka viņi runājas), man nācās iet, kur citur.
Nepagāja ilgs laiks, kad Matīss izskrēja no istabas pavisam nobālējis.
„Kas notika?”- es neizpratnē skatījos uz viņu- „Kas notika? Marijai viss kārtībā?”
„Jā, jā, viņai viss kārtībā.”- viņš meta skatienu uz visām pusēm un vairījās man ieskatīties acīs- „man jāiet, zvanīja.”
Viņš to pateica, paņēma jaku, bet, to vēl neuzvilcis, izskrēja ārā.
„Marija?”- es jutu, ko nelāgu, tāpēc devos pie viņas.
Marija mierīgi sēdēja, toties asaras ripoja pār vaigiem.
„Marija! Kas notika? Ko viņš tev izdarīja?”- es uztraukti jautāju, pieejot viņai klāt un apsēdos tieši blakus.
„Hei, dzirdēju, ka kaut kas noticis!”- Emīls pabāza galvu pa durvīm. Es uz viņu paskatījos, cik vien ļauni spēdama- „sapratu!”- viņš noteica un pazuda, aiz sevis kārtīgi aiztaisīdams durvis.
„Stāsti, kas notika?”- es nespēju izturēt, kā Marija tikai šņukst un neko nesaka.
„Es klausīju tavam padomam un pateicu, ka esmu stāvoklī.”- viņa izšņauca degunu.
