Es atvēru acis strauji, jo likās, ka es esmu aizgulējusies, bet tad sapratu, ka man nekur nav jāsteidzas. Ārā varēja dzirdēt stipro vēju un lietus piles, kas sitās pret logu. Paskatījusies pulkstenī secināju, ka ir tikai dažas minūtes pāri 7. Tas likās neticami, ka kaut kad varētu piecelties arī agrāk pirms vajadzīgā laika.
Atcerējusies pagājušo vakaru, es sāku smaidīt, man pat sagribējās redzēt savu ģimeni. Kājās uzvilku mīkstās čībiņas, kuras vienmēr man stāvēja pie gultas, bet nekad nevilku, jo ērtāk bija staigāt ar zeķēm, un kāpu lejā ātriem soļiem.
Noskrējusi lejā, es devos tieši uz virtuvi, no kurienes nāca kņada. Varēja saprast, ka visi, izņemot mani, kaut kur steidzas. Es iegāju iekšā virtuvē.
„Labrīt, mana ģimene!”- es patriotiski teicu.
Mana māsa paskatījās uz mani un atvēra muti.
„Labrīt,”- teica tētis un pasmaidīja- „Kas tad tev šodien?”
„Šodien tāda laba diena!”- es nespēju slēpt savu sajūsmu.
„Tu slima esi?”- Renāte joprojām mulsi skatījās uz manis- „Tu labi jūties?”
„Jā, man viss kārtībā!”- es uzliku vārīties tējkannu, pa ceļam pieejot viņai klāt un nobučojot viņu uz vaiga.
„Nu, ja jau tu jūties tik moža, tad varbūt atnesīsi man mēteli, kamēr es dzeru kafiju?”- jautāja mamma- „man šodien svarīga tikšanās, nebūtu labi, ja es nokavētu.”
„Labi, mammīt,”- es noliku krūzi uz galda un lēkšus aizjoņoju pakaļ mētelim.
Protams, ka pēc vakardienas es jutos labāk- beidzot es sapratu, ko es vēlos. Bet neiešu jau es savai ģimenei stāstīt, lai tas viss paliek pie manis, un tad jau vēlāk redzēs.
Piegāju pie skapja un attaisīju durvis, izņēmu mammas mēteli, bet tad aptrūkos. Es pieliku mammas mēteli pie deguna- jā, mammas mētelis smaržoja pēc cigarešu dūmiem. Tas nav labi, jo manā ģimenē neviens nesmēķē, vismaz mamma tā domā.
Ak, šausmas. Kā gan es vakar neiedomājos?
Piegāju pie spoguļgaldiņa, paņēmu smaržas un sāku pūst virsū. Atcerējos, ka augšā stāv arī ķermeņa atsvaidzinātājs, tāpēc ar visu mēteli rokās skrēju augša pa kāpnēm.
„Viss kārtībā?”- no virtuves skanēja mammas balss.
„Jā, tūlīt atnesīšu,”- viņa noteikti dzirdēja, kā es uzskrēja augšā pa kāpnēm, bet vismaz neko neteica- vismaz es nedzirdēju.
Ātri ieskrēju savā istabā un sāku meklēt. Kad beidzot atradu meklēto, tad bez žēlastības sāku smidzināt virsū. Bet tas arī neko diži nepalīdzēja.
Mani vienkārši nogalinās, ja uzzinās, ka es smēķēju.. Es skatījos uz visām pusēm, lai atrastu kaut ko, ar ko es varētu aizgaiņāt dūmu smaku.
Nebija ne jausmas, ko darīt, tāpēc ātri paķēru telefonu un uzspiedu Marijas numuru.
Drīz vien viņa arī pacēla- „Marija, kā var dabūt cigarešu dūmus ārā no drēbēm??”
„Am.. Izmazgājot??”- Marija noteica aizsmakušā balsī.
„Nu nē, izņemot mazgāšanu..”
„Es nezinu, kaut ko sapūt virsū, uzlej kaut ko citu virsū..”- Marija jokoja.
„Laba doma,”- es teicu un nometu klausuli.
Aizskrēju uz vannasistabu, lai atrastu kaut ko specifisku, tikai diemžēl es nevarēju saprast, kas īsti ir kas un kam domāts.
Vannasistabas durvis pavērās, bet es tajā laikā cītīgi meklēju kaut ko smaržīgu.
„Tu jūties slikti?”- mamma izklausījās noraizējies.
Es strauji pagriezos pret durvīm- „Mazliet,”- es sameloju, mēģinādama aizsegt mammai skatu uz mēteli.
„Atpūties, es jau uzvilku savu mēteli,”- viņa man parādījās- „ceru, ka izskatos labi un iepatikšos jaunajiem darba partneriem,”- viņa izskatījās nervoza.
„Tu izskaties lieliski!”
Viņa nopūtās un aizvēra durvis. Es nopūtos, izrādās, ka viņa gribēja savu sarkano mēteli, nevis melno. Labi gan, ka es vēl neko nepaspēju tam uzliet virsū.
Izdomāju, ka pagaidīšu, kamēr visi aizies un tikai tad likšu mazgāties mēteli veļasmašīnā.
Noliku mētelī zemē vannasistabā un ieliku kastē, ja nu kāds gadījumā vēl ienāk šeit, tad lai neredzētu mēteli.
Mierīgi nogāju lejā, bet tur sēdēja tikai tētis.
„Kur tad Renāte?”
„Viņa taisās, kamēr es izdzeru kafiju,”- tētis man zīmīgi uzsmaidīja.
„Šodien grūta diena?”- es viņam jautāju.
„Cerēsim, ka nē.”
„Vai Mārcis un Mārča tētis domā atkal kaut kad nākt ciemos?”- es it kā starp citu noprasīju.
Tētis paskatījās uz mani un iešķībi pasmaidīja.
„Ko? Vai tad es jautāt nedrīkstu?”- es viņam jautāju, tēlodama, ka es nesaprotu, par ko viņš smaida.
„Es nezinu, neesmu vēl runājies ar Mārča tēti kopš tā vakara, bet, ja gribi, tad jau varam sarunāt,”- viņš skatījās tieši uz mani un raustīja uzacis uz augšu un leju.
„Beidz, tēt. Bet man tas patiktos,”- es smaidīju pretī.
„Esmu gatava, gatava!”- dzirdēju Renātes balsi, kamēr viņa kāpa lejā pa trepēm.
