Labi, ka man bija ārsta zīme, ka man ir atbrīvojums no stundām, citādāk es noteikti nespētu šeit nosēdēt- viss likās smacīgs un dīvains.
Es nesaprotu, ko es esmu izdarījusi, ka viss manā dzīvē sagriezies kājām gaisā. Vienu brīdi viss ir tieši tā, kā es vēlos, bet nākamajā vairs nekā nav.
Pašlaik es lēnām gāju mājās, man garām plūda ļaužu masas, kuri bija parādījušies, jo nesen bija noskanējis skolas zvans. Bet mani tas neuztrauca, kāpēc lai es uztrauktos par citiem, ja es pat nespēju tikt galā pati ar sevi.
Saņemies- es pie sevis noteicu, lai dzirdētu tikai es, bet citi- ne. Saņemies- es vēlreiz atkārtoju, nav jau nekāds pasaules gals, jūrā taču zivju vēl daudz, es mēģināju sevi mierināt.
Ieelpa- izelpa, es sajutās tāpat, kā todien, kad es saļimu vannasistabā, vienīgais, ko es pašlaik varētu darīt, bija, iet ātrāk un nenokrist tepat uz asfalta.
Saņemies, tu esi daudz stiprāka, nekā tu pati domā- atkārtoju vairākas reizes pati pie sevis. Varbūt agrāk man tas būtu licies dīvaini, bet tieši tagad tā bija vienīgā lieta, kas mani vēl turēja pie samaņas.
Ārā bija kļuvis aukstāks, man sala rokas un kājas, lai gan es centos iet ātrāk, man tāpat likās, ka es kustos ļoti lēnu, skriet neuzdrīkstējos, jo likās, ka tad tiešām es tālāk pa ceļa galu netikšu.
Ieelpa- labi, jutos jau labāk, vēl pāris minūtes un beidzot būšu mājās, kur es varēšu ieritināties siltā sedziņā, iespējams, ka uztaisīšu sev tēju, ja man nebūs slinkums tādu sataisīt.
Tālāk, ejot pa ceļu, centos nedomāt vai domāt par kaut ko patīkamu. Es atcerējos Renāti un šodienas rītu, tas man lika pasmaidīt pēc ilgiem laikiem.
Beidzot nokļuvu mājās, atslēdzu durvis, iegāju iekšā, bet nekā neprasta, viss bija kluss, pat ne mazākās skaņas. Novilku mēteli, kurpes arī un iegāju virtuvē apsēsties uz krēsla. Sasildīju ūdeni, ieliku tēju un maisīju.
Es maisīju, maisīju, kaut gan biju droša, ka cukurs jau sen ir izkusis, es turpināju maisīt, skatījos krūzē, kā taisās virpulis- tas mani nomierināja, lai gan tā bija diezgan parasta lieta, man tas lika justies mierīgākai.
Nevēlējos skatīties televizoru, ne klausīties radio, viss, ko gribēju, bija skatīties, kā virpuļo ūdens. Pēkšņi es attapos, jo zvanīja telefons, lēni piecēlos un izvilku no mēteļa kabatas telefonu.
„Jā, mammu?”
„Tu vēl pie ārsta?”
„Nē, esmu jau mājās,”- lēni vilku vārdus.
„Tu aizmirsi piezvanīt..”- viņa sērīgi teica, tiešām domājot, ka es viņu esmu aizmirsusi.
„Nē, es vienkārši gribēju ieelpot svaigu gaisu un mazliet pastaigāties. Es ilgu nebiju bijusi laukā, tu taču to zini.”
„Labi, ka tā, tiekamies pusdienās,”- viņa ātri pateica, un tik pat ātri arī beidza sarunu.
Paņēmu tējas krūzi vienā rokā, otrā telefonu un gāju augšā uz savu istabu.
Apgūlos gultā, man prātā ienāca pat doma, ka vajadzētu Mārcim piezvanīt un pajautāt, kas īsti noticis, bet ātri šo domu atmetu, darīt kaut ko tādu noteikti būtu muļķīgi no manas puses.
Bet kaut ko darīt es gribēju, es taču nevarēju, lai viss beidzas, pirms tas pa īstam nav nemaz sācies. Nospriedu, ka vajadzētu parunāt ar Mariju, varbūt viņa man kaut ko varēs ieteikt.
Paņēmu telefona, uzspiedu Marijas numuru un nosūtīju sms viņai, lai viņa, kad var, nāk pie manis, ka man viņu steidzami vajag.
Nepagāja, ne desmit minūtes un viņa bija klāt, kaut gan es vēl biju gultā un pusaizmigusi, Marija nekautrējoties pati atvēra sev durvis un nāca augšā, skaļi klaigājot, ka daktere ir klāt.
Piecēlos sēdus, viņa ienāca istabā, it kā būtu pasaules karaliene.
„Tev taču stundas tagad ir. Ja es saku, ka steidzami, tas jau nenozīmē, ka es te mirstu nost,”- es nosodoši noteicu, bet jutos pacilāta, ka draudzene par mani tā rūpējas.
„Neuztraucies, tikai fizikas un algebras. Redzi, tevis dēļ es esmu gatava pat savas mīļākās stundas kavēt,”- viņa to pateica svinīgā tonī, it kā būtu atklājusi jaunu Ameriku vai izgudrojusi zāles pret vēzi.
„Nemaz nestāsti man te, meli un vēlreiz meli,”- viņas dēļ es beidzot sāku justies labāk.
„Nu ja, kas tad īsti ir noticis?”- viņa joprojām runāja cēlajā balsī, es pārbolīju acis uz viņu skatīdamās.
„Es īstenībā gribēju tev kaut ko lūgt.”
„Tikai nesaki, ka par Mārci.”
Neko neteicu, nevar būt, ka viņa to jau zina.
„Tu zini?”- es jutos diezgan šokēta, jo nebiju cerējusi, ka Mārcis to visiem stāstīs.
„Ko zinu? Es neko nezinu, vismaz neko interesantu.”
„Tad kāpēc tu saki, lai neko nelūdzu saistībā ar Mārci?”
„Viņš pēdējā laikā ir tāds dīvains, visas pagājušās dienas mēs visi labi dzīvojām un nebija nekādu pretenziju, bet tagad pat pusdienās viņš labāk sēž viens, nekā kopā ar mums.”
„Kāpēc tā?”
„Es nezinu, prasīju Matīsam, bet viņš arī nav īpaši runīgs. Man liekas, ka viņš zina, kā nekā viņi ir labākie draugi, bet man viņš neko nesaka..”
„Hm..”- tas man lika domāt, varbūt man jārunā ar Matīsu.
„Pagaidi, tu zini?”
„Nu..”
„Es zinu, ka tu zini. Stāsti!”
„Nav jau, ko stāstīt. Šodien, pēc ārsta, es biju aizgājusi uz skolu, lai parunātos ar Mārci, bet tad viņš vienkārši mani pasūtīja. Pateica, ka viņam ir cita.”
„Hm,”- Marija lēnām novilka.
„Tu zināji?”- es nespēju noticēt, ka viņa to zināja, bet man neko neteica.
„Piedod, bet es negribēju, lai tu to uzzini no manis.”
„Nu jau ir par vēlu, kaut kad es to būtu uzzinājusi.”
„Laikam gan. Protams, ir labi, ka tu to uzzini pirms tu sāc atkal nākt uz skolu, citādāk, ja tu redzētu Mārci un Kati nesagatavota, tad būtu slikti,”- viņa izskatījās nomierināta.
„Kati?”
„Tu nezināja, ka viņš satiekas ar Kati?”- viņa sev ar delnu vārgi iesita pa deniņiem- „Muļķe, muļķe,”- viņa sevi lamāja.
„Nu ne jau ar mūsu Kati?”
Viņā piekrītoši pamāja ar galvu.
„Ne jau ar mūsu klasesbiedreni?”
Atkal pamāja ar galvu.
„Viņi tiešām ir kopā?”
„Jā, viņi izskatās laimīgi.”
Es atkal sadrūmu, biju iedomājusies, ka viņš satiksies ar kādu, ko es nepazīstu, bet tagad man tas sāpēs vēl vairāk, jo Kati es satieku katru dienu, viņa taču iet manā klasē, un es neko nevaru darīt.
