Nu ne jau viņš nopietni uz manis par to ir apvainojies, viņš taču lieliski zināja, kā es jutos. Es sev nespēšu piedod, ja zināšu, ka Mārcis cieš mani dēļ..
Es skatījos tieši uz priekšu, gaidīdama, ka Mārča brālis vēl nāks, bet viņš nenāca. Un savai kafijai es nepieskāros nemaz, kad gribēju to dzert, tā bija jau atdzisusi.
Es ieskatījos pulkstenī- 9.46, sasodīts- es pie sevis nodomāju, es ātri paķēru, savu mēteli un devos pie ārsta.
Šoreiz jau nemaz nedomādama, es devos tieši uz lielo, baiso ēku, lai dotos pie savas ārstes. Es iegāju iekšā, novilku mēteli un devos tālāk.
Uzkāpu līdz otrajam stāvam, kur mani laipni jau sagaidīja māsiņa.
„Tu kavē,”- viņa teica, es sajutos vainīga.
„Piedodiet,”- noburkšķēju zem deguna.
„Pašlaik iekšā ir pacients, mazliet pagaidi, tad vari iet tu,”- viņa man norādīja, bet es gāju apsēsties blakus pārējiem cilvēkiem, kuri gaidīja rindā, kuri bija jau atnākuši savlaicīgi.
Apsēdos vienīgajā brīvajā vietā blakus kādam pusmūža vīrietim, kurš visu laiku šņauca degunu un klepoja, es sajutos slikti, jo likās, ka viss nāk man virsū, bet necentos to izrādīt, jo tās noteikti ir tikai manas fantāzijas.
Šeit bija arī māmmiņa ar divām dvīnēm, kuras paklausīgi spēlējās ar mantiņām, kas stāvēja tur pat. Bija vēl viens puisītis, lai gan mamma viņam lika uzvesties klusāk, viņš to neņēma vērā, jo viņš neapklusa, bet turpināja iesākto, it kā nebūtu dzirdējis, ko viņam teica.
Ārstes kabineta durvis atvērās, tur iznāca kāds vīrietis, kuram varētu būt ap 30 gadiem, atvadījās no māsiņas un aizgāja. Māsiņa pamāja man ar galvu, es iegāju kabinetā, likās, ka satraukums atkal parādās no jauna.
„Labdien,”- dzirdēju, ka mana balss bija mazliet aizsmakusi.
„Sveika, nāc, sēdies,”- viņa uzmetu ātru skatienu man, bet tad pievērsās dokumentiem, ko viņa rakstīja.
Apsēdos un gaidīju, kad viņa pievērsīsies man. Pagāja varbūt kāda minūte, līdz viņa pievērsās man.
„Tātad tu esi atnākusi pārbaudīt, kas īsti ar tavu ķermeni notiek?”- viņa jautāja.
„Jā, tā laikam sanāk,”- es mazliet apstulbu.
„Labi, pārbaudīsim tevi,”- viņa lika man elpot dziļi un ilgi, tad pārbaudīja manu asinsspiedienu un lika man izdarīt dažādas kustības.
„Nu, mīļā, man liekas, ka ar tevi viss ir kārtībā, tev vienkārši ir liels asinsspiediens, straujā asinsspiediena dēļ tu noteikti zaudēji samaņu,”- viņa zinoši noteica.
Es tikai smaidīju viņai pretī, jo īsti nezināju, ko lai viņai atbild.
„Es tev izrakstīšu vienas zāles, bet šonedēļ uz skolu labāk neej, atpūties, un, ja nākošnedēļ jūties labāk, tad vari iet, bet, ja rodas problēmas, tad droši zvani un nāc,”- viņa man izrakstīja zāles. Pret savu ārsti es jutu lielu cieņu- viņa spēja cilvēkus izārstēt un likt viņiem justies labāk vienkārši ne no kā- vismaz es tā jutos. Es viņai pateicos un devos ārā, bet tur bija vēl vairāk cilvēku nekā iepriekš, es ātri tiku garām šķaudošajam vīrietim, paņēmu savu mēteli un tiku beidzot ārā, varēju ieelpot svaigo gaismu, kuru, manuprāt, es ilgi nebiju jutusi.
Es sāku iet, bet es nepagriezos, lai ietu mājās, tagad manu prātu atkal nodarbināja Mārcis, jo viņa brālis man deva iemeslu uztraukties. Es sāku iet uz skolas pusi, lai vismaz viņu satiktu.
Pagāja apmēram 10 minūtes, kamēr es nonāca līdz skolai, šajā laikā vēl iet stundas, bet man nebija laika gaidīt. Iegāju iekšā skolā, sasveicinājos ar sen neredzēto komendanti un apskatījos sarakstā, kur viņam pašlaik ir stunda.
Devos uz trešo stāvu, lai viņu satiktu. Man bija mazliet jāsaņemas, lai ieietu klasē un viņu pasauktu, bet es par to nedomāju un pieklauvēju pie durvīm divas reizes.
„Atvainojiet, vai es varētu parunāt ar Mārci?”- es jautāju matemātikas skolotājai, kas tur sēdēja. Izskatījās, ka viņi ir dziļi iegrimuši mācību vielā, vismaz skolotāja, jo puse klases gulēja uz atvērtajām grāmatām.
„Jā, protams,”- viņa noteica bez smaida.
Mārcis piecēlās un nāca uz durvju pusi, mēs aizgājām apsēsties uz palodzes malām.
„Kā tu jūties," viņš man jautāja, es domāju, ka viņš būs priecīgs mani redzot, bet tā neizskatījās.
„Viss labi, biju pie savas ārstes. Nekas nopietns,”- es viņam teicu- „es šodien, ejot pie ārsta, satiku tavu brāli.”
„Ak, tā? Un ko viņš teica?”
„Viņš teica, ka viņš uztraucoties par tevi...”
„Hmm..”- viņš nokāra galvu.
„Ja tas ir par mani, tad nevajag uztraukties, viss ir kārtībā...”
Viņš iesmējās- „tu tiešām domā, ka es varētu uztraukties par to?”
Es apstulbu, es gribētu viņam teikt- ka jā, tā tiešām es biju domājusi, bet tā vietā es vienkārši skatījos uz viņu domādama, ko lai viņam atbild.
„Tad kas tad?”- es biju izdomājusi sakāmo.
„Nekas īpašs,”- viņš atgādināja man mani pašu.
„Nu labi.. Jo, ja tas ir par mani..”
„Tas nav. Es vakar pārspīlēju un nedomāju līdzi tam, ko es saku.”
Klusums- man nevajadzēja nākt uz skolu, tagad es tiešām sāku justies slikti. Es piecēlos, lai ietu.
„Starp citu- es atradu kādu labāku.”
Es paskatījos atpakaļ, lai redzētu viņu, viņš jau tagad arī stāvēja kājās.
„Aha, tieši tā- es atradu sev draudzeni,”- viņš pienāca pavisam klāt, starp mums bija tikai daži centimetri.
Viņš vairs neko neteica, noteikti gaidīja, kamēr es kaut ko teikšu.
„Jauki tev,”- es gribēju pasmaidīt, bet man nesanāca, man sariesās asaras.
Vietām vajag palabot, kur mazliet sajucis (Mārcim ir zaļas vai zilas acis, sākumā zilas - tas vienā no iepriekšejām daļām) Pati rakstu un man bieži tā ir gadījies, it sevišķi ar vārdiem, kad rakstot domas klejo uz priekšu. 