Pa brīvlaiku man tiešam maz laika, bet beidzot atradu un uzrakstīju. Mazliet garāks šoreiz, bet lai jau jums tiek! :D
Es iesmējos, jutu, ka esmu galīgi nosarkusi- „Nē, mēs tikai klausījāmies mūziku”.
„Jā, jā..”- Mārcis tikai piekrita.
„Nu tad nāciet, iesim ēst!”- tētis noteica, atvēra platāk durvis un aicināja mūs.
Mārcis piecēlās un pienāca pie manis, pasniedza man roku un palīdzēja man piecelties, it kā man vispār būtu bijusi vajadzīga viņa palīdzība, bet tas likās jauki, tāpēc ieliku savu plaukstu viņējā un kāpām lejā.
Tur jauki jau čaloja mamma ar Mārča tēti, viņiem rokās bija albums un abi smējās. Pieejot tuvāk varēja redzēt, ka viņi skatās manas bērnības bildes.
„Un šeit viņa pirmo reizi tiek likta vannā,”- mamma smējās, bildē rādīdama uz manis.
„Viņa nemaz neizskatās mainījusies,”- Artūrs arī smējās.
Es īsti nezināju, vai to uzskatīt par komplimentu, jo bildē es biju redzama ar tumši sarkanu, pietvīkušu un nepatikā sašķiebtu sejiņu.
„Ooo.. es arī gribu redzēt,”- Mārcis noteica un apsēdās blakus savam tētim.
„Un te viņa redzama viņas pirmajā septembrī,”- mammas pie sevis ķiķināja, pati mani tā toreiz saģērba un vēl smejas tagad- es pie sevis nodomāju.
„Tu biji kādreiz ļoti piemīlīga,”- Mārcis teica.
„Biju?”
„Joprojām esi,”- viņš man miedza ar aci.
„Ejam ēst kūku?”- es jautāju Mārcim un vilku viņu prom, kamēr viņš nav mani ieraudzījis vēl citās bildēs.
Mēs iegājām virtuvē, bet tāpat varēja dzirdēt, kā viņi smejas par manām apkaunojošajām bērnības bildēm.
„Cik lielu gabalu tu gribēsi?”- es viņam jautāju.
„Diezgan,”- viņš smējās un apgāja man apkārt, uzlika savas rokas uz manējām un palīdzēja man nomērīt, cik lielu gabalu viņš vēlas.
Es iesmējos- „Nebūs par lielu?”
„Būs, ēdīsim kopā,”- viņš arī smējās.
Paņēmu un uzliku lielo kūkas gabalu uz šķīvja.
„Ar ko tu parasti ēd? Karoti, dakšiņu?”- es viņam jautāju.
„Parasti jau paņemu rokās un ar mutīti ēdu,”- viņš mēdījās.
„Nu labi,”- es skatījos uz viņu.
„Bet šodien esmu pieklājīgs,”- viņš paņēma no galda mazo karotīti.
Paņēmu tortes gabaliņu- „Mhmm, garšīga kūka..”
Izskatījās, ka viņam siekalas tūlīt tecēs, viņš paņēma vēl vienu kumosu un noriju, viņš aplaizīja lūpas. Es tur vienkārši sēdēju un skatījos uz viņu, kamēr viņš apēda vēl vienu kūkas gabaliņu.
„Am, Emma, tu arī gribēsi?”- viņš starp citu noteica.
„Negribēsi?”- viņš joprojām jautāja un skatījās uz manis.
„Esi droša?”- viņš pārliecinājās.
„Protams, ka gribu,”- es mēģināju paņemt karotīti, ko viņš turēja rokā.
Viņš man nedeva, tāpēc izdomāju paņemt tīru no atvilktnes.
„Nē, nē,”- viņš teica un neļāva man paņemt tīru karoti.
„Un ko tad tu gribi darīt, pabarot mani?”- es biju trāpījusi tieši mērķī.
„Aha,”- viņš paņēma kūkas gabaliņu un stiepa uz manu pusi, viņam mazliet trīcēja rokas un mutē viņš arī netrāpīja, bet kūka nogāja gar vaigu.
„Paldies,”- es noteicu, gribēju atrast dvieli, lai noslaucītu savu netīro seju.
„Nē, nē,”- viņš atkal sāka protestēt.
Viņš pienāca klāt un nolaizīja man seju. Es sāku skaļi smieties, pati situācija bija vien smieklīga, bet man arī pietam kutēja vaigs.
Es atliecos atpakaļ, viņš atkal laizīja lūpas- "Bija garšīgi,"- viņš teica.
„Gribi vēl?”- viņš man jautāja.
„Nē, man liekas, ka man pietiks,”- es nevarēju beigt smieties.
„Jūties pārēdusies?”- viņš apēda vēl vienu gabalu.
Virtuvē ienāca Artūrs- „Kā garšo? Manuprāt, šī ir pati garšīgākā kūka, ko es jebkad esmu ēdis, tikai nesaki mammai,”- viņš teica Mārcim.
„Jā, man arī ļoti garšo,”- es teicu.
„Var redzēt, tev pilnībā visa mute netīra no kūkas,”- viņš smējās.
„Vai mums laiks braukt mājās?”- Mārcis jautāja.
„Jā, tieši tāpēc es nācu pie jums, esi gatavs?”
„Vēl tikai dažas lietas man jāparunā ar Emmu, un tad pēc 5 minūtēm es esmu gatavs,”- viņš nopietni runāja ar tēti.
„Labi, tad es jūs netraucēšu,”- viņš viegli aizvēra virtuves durvis, bet Mārcis pievērsās man.
„Par ko tu gribi parunāt?”- es skatījos un Mārča nopietno sejas izteiksmi.
„Par Deniju. Ja viņš tev ir nodarījis pāri, tad tu man tikai saki, es varu...”- es jūtu, ka viņš iekarst.
„Nē, viss ir kārtībā, nevajag ar nevienu runāt un nevajag nevienam darīt pāri,”- es viņu mierināju.
„Tad jau jūs neesat vairāk kopā, vai ne?”- man tas likās loģiski, bet viņš laikam gribēju būt drošs, ka viss cauri.
„Jā,”- Es sajutos izslāpusi, tāpēc ielēju sev sulu glāzē un piegāja pie galda atpakaļ.
„Nu tad es tā iedomājos, ka varbūt tu gribētu būt kopā ar mani,”- es izspļāvu visu, ko tikko biju iedzērusi.
Es neko neteicu, es jutos dīvaini. Kaut gan Mārcis ir jauks un patīkams cilvēks, es nezinu, vai es gribētu būt ar viņu kopā. Dažreiz vienkārši to negribās, ne jau tagad pēc visa tā, kas notika ar Deniju. Vai viņš tiešām to pats neiedomājās?
„Es..es...”- es īsti nezināju, kā iesākt.
„Es tevi drīzāk uzskatu sev kā brāli, nevis ko vairāk,”- es teicu un paskatījos uz viņu.
„Piedod, ka pajautāju,”- viņš klusi noteica.
„Nē, nepārproti mani, Mārci, lūdzu,”- es nostājos viņam blakus un paņēmu viņa plaukstu savējās.
„Es saprotu,”- viņš izvilka roku no manējām.
„Pēc tā visa, kas notika ar Deniju, man vienkārši vajadzīgs laiks.”
„Jā, es saprotu.”
„Mārci..”
„Man liekas, ka laiks ir pagājis, man jābrauc uz mājām.”
Viņš pagriezās un izgāja ārā no virtuves, es dzirdēju, kā viņi vilka virsdrēbes un kurpes.
Viņi atvadījās un aizgāja prom, dzirdēju, kā durvis aizveras. Viņi bija prom.
Mamma ienāca virtuvē- „Kāpēc tu neatvadījies no mūsu visiem? Mārcis izskatās jauks puisis.. Vai tad tu tā nedomā?”
Viņa paskatījās uz manis, man acīs sāka riesties asaras.
Es izgāju no virtuves viņai neko nepateikusi.
