Mēs paēdām- šoreiz vecākiem bija tiešām sanācis ļoti garšīgi, Marija arī domāju to pašu, kaut gan Renāte apgalvoja, ka viņa ir tā lielā pavārē, bet, manuprāt, viņa bija tā lielā ēdāja. Šodien mēs taisījām arī ābolu kūku, bet tā vēl cepās, tāpēc nāksies vien kādu laiciņu pagaidīt. Tā kā vecāki un Renāte taisīja ēst, tad mēs ar Mariju piedāvājāmies nomazgāt traukus. Es, kā parasti, slaucīju traukus, bet Marija tos mazgāja.
Marija gribēja vēl kādu laiciņu palikt pie manis, bet viņai zvanīja Matīss, tāpēc viņai bija jātaisās, lai ietu viņam pretī un tad kopā kaut ko darītu.
„Tu man rīt uzraksti vai uzzvani, un pastāstīsi, kā tev gāja pie ārsta,”- viņa mani cieši apskāva, iedeva buču uz vaiga un aizgāja pakaļ savam mētelim.
„Lai tev ar Matīsu viss sanāk,”- viņa paskatījās atpakaļ pār plecu uz manis- „Saproti, kā gribi”.
„Nesāc, ja?”- viņa man atsūtīja gaisa buču un projām bija.
Es lēnām kāpu pa kāpnēm augšā uz savu istabu, tur priekšā jau bija Renāte.
„Kā tev šodien gāja?”- viņa ar piesarkušiem vaidziņiem jautāja.
„Man viss bija labi, kā skolā gāja tev?”- es viņai jautāju pretī.
„Man labi. Kā iet Matīsam?”- es tagad sapratu, uz kuru pusi saruna iet.
„Šodien viņš bija atnācis ciemos, žēl, ka tevis nebija..”- es viņu ķircināju.
„Tiešām? Rīt ar viņš būs??”- viņa izskatījās tā, it kā viņai kāds solītu zelta kalnus.
„Nezinu, tu gribi, lai viņš atnāk?”- es viņai jautāju.
„Nezinu,”- tagad jau viņa bija pavisam nosarkusi.
„Es varu sarunāt, bet, ko tev tik liela ziņkāre pēkšņi?”
„Neko!”- viņa noteica, parādīja mēli un ātri aizskrēja.
Es pasmaidīju, diezin, vai es arī tā uzvedos, kad biju maza?
„Neko!!!”- viņa bija parādījusies durvju spraugā un atkal pazuda.
„Kas te notiek?”- tētis jautāja, ienākot manā istabā.
„Renāte uzdarbojas,”- noteicu.
„Kā jau parasti,”- tētis piekrita.
„Khem..”- tētis sāka staigāt pa manu istabu, bet neko neteica, bet viņš noteikti kaut ko gribēja teikt, bet nevarēja saņemties, jo viņš tā tāpat vien nenāca pie manis parasti- „Kā ar puišiem”.
Es iesmējos. Viņš paskatījās uz manis nopietnu skatienu.
„Tu to nopietni?”
„Protams, mani taču uztrauc, kur tu pavadi naktis,”- viņš skatījās uz manas istabas aizkariem.
„Tu par to? Viņš ir labs puisis, un vispār, mēs esam tikai draugi.”
„Mārcis ir jauks puisis, mhm..”- viņš atkal aizdomājās.
„Jā, ir gan... pagaidi, kā tu zini, ka viņu sauc Mārcis?”
„Ko??”- viņš tēloja, ka nesaprot.
„Tēti, tev Marija kaut ko stāstīja?”
„Nē, īstenībā, es Mārci pazīstu jau sen.”
„Ko?”- tagad bija mana kārta neko nesaprast- „kā?”
„Viņš ir mana darbabiedra dēls.”
„Un jūs esat draugi?”
„Apmēram, dažreiz viņš atnāk pie manis, dažreiz es eju pie viņa skatīties hokeju, man liekas, ka tu esi viņu pāris reizes redzējusi, vai tad ne?”
„Kā viņš izskatās?”
„Tumši blondi mati, pagara auguma, parasti maza, gaiša bārdiņa..”
„Tu domā to, kurš izskatās pēc zebras, jo viņš vienmēr nēsā strīpainus kreklus?”
„Jā, to pašu.”
„Man nebija ne jausmas,”- nezināju, ko domāt. Tas likās jauki, protams, bet kaut kā tomēr tas bija dīvaini.
„Mārcis bieži nāk pie mums uz darbu,”- viņš vēl noteica.
„Skaidrs.”
„Un viņa tētis šodien nāks pie mums..”- viņš ātri nobēra.
„Jauki.”
„Bet viņš zina, ka tu satiecies ar viņa dēlu.”
„Kas? Kāpēc?”- man likās, ka es pēkšņi biju ieradusies no citas planētas.
„Tāpēc es viņu abus šodien uzaicināju ciemos.”
Es sēdēju ar pavērtu muti.
„Tev viss labi? Tev atkal ir slikti, Emma?”
„Nē, viss kārtībā,”- es noriju kamolu, kas bija man kaklā- „Jā, lai viņi brauc, man pret Mārci nekas nav pretī.”- es centos pasmaidīt.
„Lieliski, viņi drīz būs klāt, ābolu kūka arī drīz būs gatava,”- viņš izskatījās priecīgs.
„Labi, tēt,”- joprojām biju mazliet nesaprašanā, bet nu labi.
„Man prieks, ka tev beidzot ir draugs.”
Es sāku meklēt spilvenu, bet atcerējos, ka visus biju aizsviedusi Marijai, paliecos uz priekšu, saņēmu viena aiz stūra, tētis redzēja, ko es daru, un darīja to pašu.
Mēs sākām spilvenu kaujas, es viņam uzlēcu kuka-ragā, viņš nevarēja man trāpīt ar spilvenu, es spiedzu, viņš sagrāba mani aiz kājas. Mēs smējāmies. Tētis mēģināja atņemt man spilvenu. Es biju galīgi izspūrusi, spalvas lidojas visapkārt.
„Khem,”- durvīm stāvēja mamma un ar platu smaidu skatījās uz mums- „jums viesi.”
Tieši aiz viņas stāvēja Mārcis un strīpainais vīrs.
„Labdien,”- es teicu, mēģinādama pie reizes izspļaut spalvas, kas bija man mutē.
