Mārcis izgāja ārā no istabas, es skrēju viņam līdzi, atlaižot Marijas un Denija rokas, kurās es biju joprojām ieķērusies.
„Ko tu viņiem pateici?”- es viņam jautāju, kad biju ieskrējusi koridorī.
„Patiesību. Mans tētis strādā policijā, tā kā viss kārtībā,”- viņš neskatījās uz manis, kad runāja ar mani, tas likās aizdomīgi.
„Mārci?”- es jautāju, lai pārliecinātos, ka manas aizdomas ir patiesas- ne jau viņš tiešām ir apbēdināts ar to, ka es tusēju kopā ar Deniju, nevis ar viņu.
„Hm?”- viņš izlikās kārtojam kaut ko uz plauktiņa.
„Vai kaut kas nav kārtībā?”
Viņš pacēla acu skatienu un skatījās tieši uz manis, viņš nebija dusmīgs, drīzāk jau viņa skatiens izskatījās nicinošs- „Nopietni? Kāda tev būtu sajūta, ja cilvēks, kurš tev patīk, salaistu ar cilvēku, kurš tev nepatīk?”- viņš ieskatījās tieši man acīs, viņa acīs varēja redzēt nepatiku.
Es apstulbu. Man nebija neko, ko teikt. Es nenožēloju, ka es skūpstījos ar Deniju, bet man bija žēl Mārča.
„Slikti, es justos slikti,”- es beidzot noteicu, norijusi siekalas, kas bija sakrājušās mutē.
„Lieliski, tad jau tu saproti, kā es jūtos”.
„Es negribēju, lai tev sāp,”- es tagad sāku justies sliktāk un sliktāk..
„Tagad jau ir par vēlu. Uz redzēšanos, Emma,”- viņš paklanījās un prom bija, aiz sevis pie tam stingri aizsitot durvis.
Es vienkārši truli blenzu. Es gribēju tikt prom, tāpēc gāju meklēt, kur palikusi Marija. Es viņu atradu, kad iegāju ieksā istabā, un viņa atkal jau bija kopā ar Matīsu un sarunājās. Viņi pagrieza galvas, kad redzēja mani tuvojamies.
„Kur Mārcis?”- Matīss jautāja, skatīdamies man aiz muguras, gaidot kamēr viņš nāks.
„ Viņš nenāks. Viņš aizgāja prom.”- es noteicu.
„Kāpēc?”- Marija jutās šokēta.
„Nezinu..”- es zināju, ka viņa maniem vārdiem redz cauri, bet neko nejautāja.
„Tu arī gribi iet mājās?”- viņa man uzmanīgi pajautāja.
Es pamāju ar galvu.
„Labi,”- mēs saģērbāmies, Marija atvadoties uzspieda lielu buču viņam uz vaiga.
Mēs izgājām un gājām klusumā. Ārā viss bija tik skaists- koku pus dzeltenās un pus zaļās lapas, pilnmēness gaismas, laternu gaisma, kas spīdēja uz ceļa, peļķes, kurās atspīdēja gaisma.
Nebija pat auksts, tas likās dīvaini, bet bija patīkami silts un viegls vējiņš, es zināju, ka Marija, kura klusi gāja man blakus, grib man visu izstāstīt par sevi un Matīsu- tā viņa dara vienmēr, tāpēc es tik lieliski viņu pazīstu, jo viņai grūti glabāt noslēpumus.
„Stāsti, stāsti..”- man vienkārši nebija izvēles.
Marija priecīgi paskatījās uz manis.- „No sākuma es jau īsti nesapratu, vai es viņam patiku, vai nē, bet tad viņš man to pateica.”- Viņa spiedza kā maza meitene.
Es nevarēju nepriecāties, vismaz kādam šovakar ir tikai prieks.
„Un, tālāk?”
„Nu, tu jau redzēji. Es iedevu savu numuru un sarunājām rīt satikties. Viņš tiešām ir jauks puisis..”- viņas sejā bija redzams smaids.
„Aha..”- mēs bijām jau nogājušas lielu ceļa gabalu.
„Vai es varu palikt pie tevis?”- es negribēju doties mājās un vēl kādu piecelt.
„Jā, protams,”- Marija apķēra manu roku.
Iegājām klusi iekšā viņas dzīvoklī, ātri novilkām kurpes un mēteļus un devāmies uz viņas istabu. Mēs uzreiz ielīdām gultā, paņēmu savu telefonu blakus, izrādījās, ka pulkstenis bija pusē 4.
Marija izslēdz gaismu un drīz vien mēs jau saldi gulējām.
Es sapņoju, ka es staigāju pa tumsu un pretī man skrien zvēri, līdz pēkšņi no tumšas koka ēnas parādījās liels pulkstenis, kurš skaļi zvanīja.
Es piemodos, izrādījās, ka kāds man zvana uz telefona, zvanīja nepazīstams numurs.
„Jā?”- es biju aizsmakusi.
„Ja tu vēl tuvosies Denijam, es tev solu, nebūs labi.”- runāja meitenes, kuras balss likās ļoti pazīstama.
