Čāviņa visiem maniem mīļajiem spokiem un spocenēm!
Jauku un saulainu jums šo dienu 
Bet nu tagad bikiņ izteikšos.Zinu,zinu gribat jau tagad sākt lasīt,jo pēdējo nodaļu ieliku kkur pirms nedēļas.
Es ļoti apbrīnoju jūsu pacietību gaidot kamēr parādīsies nākamā nodaļa.
Arī apbrīnoju to ka jūs vsp arī lasat manus nedaudz frīkainos un dīvainos garadarbus 
Bet nu tagad jus piedāvāju gan 7.Nodaļu gan 8.!!!!
P.S Paldies Rūfijai
P.S.S Paldies visiem kas šo te lasa!
7.Nodaļa.
7.Nodaļa.
Elija uz mums lūkojās neizpratnē.Savu skatienu lēni noslidināju lejā.Bija redzams,ka Ītans vēl īsti nav apjēdzis kas notiek.Viņš piecēlās kājās.
-Sveika.Esmu Ītans,Olīvijas puisis.-Ītans pastiepa roku pretī Elizabetei.
-Oū Olīvijai ir puisis?Man tā ir pirmā dzirdēšana.Priecājos iepazīties,Elizabete.-Elizabete inteliģenti pasacīja un paķēra Keila roku.
-Labi,te ir auksts.Ejam Keil.-Elizabete bija mana glābēja.Ja es varētu,es Eliju turpat cieši apskautu un bučotu.Es nedaudz nomierinājos un dziļi ievilku elpu.Ītans nopūtās.
-Paldies dievam.-viņš satraukti palūkojās uz meža pusi.-Kas tas?-Ītans ar pirkstu norādīja dziļi mežā.Tur rēgojās ducis ar sarkanām acīm.Pār mani pārskrēja šermuļi.
-Velns,tas tikai trūka.Aši ejam iekšā.-es nomurmināju un cieši ar savu skatienu turēju Ītanu.Viņš lēni pacēla roku un ar to saņēma manējo.Es pasmaidīju.Ītans tīri labi bija iejuties mīlnieka ādā.Mēs atvērām durvis.Kad ienācām iekšā visi lūkojās uz mums abiem.Man bija tāda sajūta it kā es būtu kādu nežēlīgi nogalinājusi un tad apēdusi.Gluži kā kanibāls.
-Ko?-es ar savu zemo balsi aizpidīju visu virtuvi.
-Neko,tikai jūs abis saderat.Un Ītan,izvelc kreklu no biksēm izskatās čāpīgi.-Izija plati pasmaidīja.
-Atvainojos.-Ītans nedaudz nosarka,taču to varēju redzēt es.Man nāca nevaldāmi smiekli.Šķita,ka tūlīt no smiekliem pārspragšu.Ītans uz mani palūkojās un pakratīja galvu.Elizabete mani paķēra aiz rokas un ievilka pieliekamajā.
-Olīvij,kas tas par čali?-viņa bija mūsu abu teātri atkodusi.
-Tu man neticēsi.Tas ir tas vilks.Viņš pārvērtās.Pati vēl neesmu to apjēgusi.-Elizabete atplēta acis.
-Nopietni?Tas taču nav iespējams.-Elizabete sāka smaidīt.
-Tā,Elij,ir taisnība.Aizej un pajautā viņam.-es dziļi lūkojos viņas acīs un viņas acīs bija redzama uzticība.Man.
-Labi,labi ticu tev.Tagad ejam pie tava ‘’drauga’’.-Elizabete teica un gāja uz viruvi.Es viņai sekoju.Iegāju virtuvē.Ītans palūkojās uz mani un viltīgi pasmaidīja.Tas viltīgais smaids lika man reizē gan smaidīt gan sarkt.Viņš manā ķermenī izraisīja lielu enerģijas un adrenalīna uzplūdu.Bija bīstami atrasties viņa tuvumā,taču viņš manu piesaistīja un es nespēju atturēties no šī vilinājuma.Es nesaprotu,kas mani vilina...
Virtuvē Keils bija skatienu cieši piesaistījis Ītanam.Keila acīs bija redzams naids.Starp Ītanu un Keilu bija radusies sāncensība.Man tas nepatika.Ītans izskatījās kā tāds bezpalīdzīgs kucēns lielā suņu barā.Viņš piecēlās kājās un izšāvās ārā pa durvīm.Es viņam sekoju.Kad tiku ārā pa durvīm manā priekšā bija redzams tukšs gaiss.Kaut kas ierūcās.Pagriezu galvu pa labi un man priekšā piesteidzās Ītans vilka veidolā.Es sarāvos.
-Pag,es kaut ko nesaprotu.Tu par vilku pārvērties agrā vakarā?Kaut kas neiet kopā.-es teicu un vilka tēls pazuda melnajās koku ēnās.Mana roka ieslīdēja matos.Biju pamatīgi apjukusi.Sajutu Izijas vieglo elpu.
-Olīv,kas viņš bija?Zinu,ka viņš nav tavs draugs.Nemelo man.-Izija manī lūkojās un es nožēloju to,ka pateicu kaut ko Elizabetei.
-O Elizabete tev to pateica? Bravo.Man viņai neko nevajadzēja teikt,bet tagad,ja neiebildīsi es iešu atpūsties.Būšu savā istaba.Māja ir jūsu rīcībā,dariet ko gribat.-es paceltu galvu gāju uz istabu.Keils man sekoja.
-Olīvij,man jaaprunājas ar tevi.-Keils atkal lūkojās uz mani ar savu ,,saldo’’ skatienu.Sapratu,ka atkal viņš runās par mūsu attiecībām.
-Keil,tu esi kopā ar Iziju un mums nekas nesanāks.-es teicu un sāku kāpt augšup pa kāpnēm.
-Olīvij,tu nesaproti.Esmu kopā ar Iziju,lai būtu tuvāk tev.Es tevi mīlu.-Keils paķēra manu roku un pavilka atpakaļ.Jutu,ka viņš tūlīt mani noskūpstīs.Viņa lūpas pastiepās man pretī, es pacēlu roku un iecirtu viņam pļauku.
-Kā tev nav kauna Keil?-es viņu viegli pagrūdu un ātrā solī steidzos uz istabu.Keils nedaudz apstulba un metās man pakaļ.Mana sirds sitās straujāk un es iesteidzos istabā.Satvēru durvju slēdzi un aizslēdzu durvis.Keils ar dūrēm sitās pie durvīm.
-Olīvij,atver durvis,Olīvij!-viņš dauzīja durvis.Es baidījos.
Es iesēdos gultā, ausis aizsedzu ar spilveniem un atgūlos.
Es iegrimu klusumā,savā pasaulē.Manas ausis neko nedzirdēja un dvēsele nejuta.Biju iegrimusi transā.Uz brīdi atslēdzos no apkārtējās pasaules.Nebija ne baiļu,prieka,satraukuma,laika izjūtas un citreiz likās ka nepastāv gravitācija un jebkādi fizikas likumi.
Pat nepagāja divas minūtes un es jau biju atpakaļ realitātē.Keils bija beidzis dauzīties pie durvīm.Visapkārt valdīja kapa klusums.Man tas nepatika.Palmetu skatu uz loga pusi.Tur atkal vilka veidolā sēdēja Ītans.Viņš lūkojās dziļi manās acīs.Pēkšņi kaut kas viņam uzbruka.Tas bija cilvēks.Sāku pa logu lūkoties ciešāk.Tas bija Sems.
Viņš koda Ītanam,bet Ītans viņam spēra.Es izlēcu no gultas,atslēdzu durvis un nemanīti skrēju ārā.Kad biju ārā es skrēju tuvāk Semam un Ītanam.Sāku apjaust ka esmu par tuvu.Tas manai drošībai bija bīstami.Pēkšņi Sems mani paķēra un ienesa mežā.Ītans mums skrēja pakaļ,taču viņš neskrēja tik ātri kā Sems.Mana roka bezpalīdzīgi pastiepās uz Ītana pusi.No trieciena biju tik novārgusi,ka atslēdzos.
8.Nodaļa.
Es pamodos.Atrados koka mājā.Man nežēlīgi sala.Iečīkstējās durvis un pa tām ienāca kāds nezināms stāvs.Viņš man pasniedza biezu segu.Paķēru segu un pakāpos atpakaļ.
-Nebaidies,viss labi.-šis stāvs mani uzrunāja.
-Nebaidīties?Viss labi? Nedomāju,ka kaut kas ir labi,ja tevi vienkārši paķer un ienes mežā.Un vispār-kāpēc es ar tevi runāju?-es nikni atcirtu un apsedzos ar segu.Man palika nedaudz siltāk.
-Labi.Neko neteikšu.Starpcitu esmu Džeks.Tu?-Džeks mani turpināja prašņāt.
Es klusēju.Drīz viņš izgāja pa durvīm un es piecēlos.Es drebēju.Gan aiz bailēm,gan aiz aukstuma.Durvis atkal pavērās un pa tām ienāca Sems.Viņš pienāca man klāt un apsēdās.
-Olīvij,kādēļ tu viņu centies aizsargāt?Viņš ir bīstams.-Sems skatījās uz mani un viņa zilās acis pārvērtās ar draudīgi sarkanām.
-Tu neesi cilvēks.-es lūkojos uz viņu un viņš pasmaidīja.
-Tu esi attapīga.Mēģini minēt kas es esmu.-viņa inteliģentā atbilde lika man samulst.Es pataustīju viņa ādu.Tā bija silta.Ādas krāsa viņam bija kā parastam cilvēkam.Taču acu krāsa parastam,pieaugušam cilvēkam nemainās.
-Tu neesi vampīrs.Kas tu esi?-es saraucu pieru un ar roku notraucu putekļus no zemās palodzes.
-Nepareizi.Es esmu vampīrs.Asinskārs vampīrs kuram riebjas viņa paša dzīve.-viņš nosmīnēja.Es neko nesapratu.Pilnīgi neko.Kaut kas negāja kopā.Vampīri ir bāli,auksti un nežēlīgi.Taču ne jau Sems.
Semam joprojām mugurā bija tās pašas drēbes kas vakar,taču bija vēl kas.Ap viņa kaklu bija kaklarota ar tieši deviņpadsmit vilku ilkņiem.Katrs no tiem bija savādāks.Varu derēt,ka Sems medī Ītanu lai dabūtu viņa ilkni,bet kādēļ?
-Tu medī viņu lai dabūtu ilkni?Tikai tādēļ?-pametu skatienu laukā pa logu.
-Ko viņu?Ītanu?-viņš neizpratnē lūkojās laminētajā grīdā.
-Jā,viņu.Tikai dēļ ilkņa?Kas tajā tik vērtīgs?-mierīgi turpināju.
-Jā,dēļ ilkņa.Man vienkārši patīk tie.Tas arī viss.Ko tu viņā tādu saskati?-Sems pienāca tik tuvu,ka sajutu viņa elpu.Es pagriezos.Mēs bijām apmēram 25 centimetru attālumā.
-Neko.Viņš mani sargā...vai vajā.Nezinu.Kāpēc tieši Ītanu?Kādēļ es te esmu?-mans ķermenis kā čūska izlocījās no viņa skatiena.
-Tā bija tikai sagadīšanās.Tas varēja būt viņa tēvs,māte,brālis vai arī kāds cits vilks.-Sems vīlies pacēla galvu pretī griestiem.
-Tu neatbildēji uz manu otru uzdoto jautājumu.-viņš atkal pasmaidīja.Atkal klusēja.Gluži kā kaps.
-Tagad tu dzīvosi šeit.Varēsi bēgt,taču nezināsi kur un nomirsi badā.Samierinies ar to ko piedāvāju.-Sems teica un atvēra durvis.
-Vai nāksi?-viņš pakratīja galvu un aicināja mani ārā.-Izrādīšu visu.
-Labi.-es kā sīks kucēns lūkojos Sema saltajās acīs.Kad izgājām ārā es paķēri līdzi segu un apliku to ap pleciem.Sajutos tā,it kā būtu tundrā.
-Tev ir auksti?Še,ņem manu mēteli.-Sems nvilka mēteli un padeva to man.
-Paldies,bet nē.-es pakratīju galvu un mēs gājām tālāk.
