1. daļa Ugunīgā mēness skābenais purgens
Zilberts bezsamaņā gulēja uz aukstās grīdas savā lētajā vienistabas dzīvoklī. Kaulainais puisis tur bija viens, neviens viņam nespēja palīdzet, ja neskaita mazos naktskāmīšus. Šo mazo dzīvnieciņu brīnišķīgakā īpašība - viņi bija aktīvi tikai naktīs. Zilberta nesamaņas stāvokli sajuta viņa labākie draugi un steidzās viņam palīgā. Apskatījuši, ka Zilberts ir gandrīz miris, tie sasparojās un izvēla ārā no dzīvokļa, lai kāds pamanītu šo nelaimi.
Kad purgeņa pārņemtais pusis bija nogulējis gandrīz 36 minūtes smirdīgā kāpņu telpā, pa kāpnēm nāca viņa jaukā kaimiņiene Matilde. Viņa uzreiz salecās un izmeta tikko nopirkto, silto Sabiles kūkotavas pīrādziņu ar zemeņu un apelsīnu pildījumu, bet tas garmataino meiteni nesatrauca. Viņa pietupās ceļos un pārbaudīja vai Zilberts vēl elpo, elpa bija vāja, bet tomēr viņš bija dzīvs.
-ZILBERT! ZILBERT! ZILBERT! JEL CELIES, NEPAMET MANI!
Matilde nebija iemīlējusies kalsnajā puisī, viņai vienkārši no bērnības bija spēcīgi attīstība empātijas sajūta pret apkārtējiem. Ja tas būtu jaukās meitenes spēju robežās, visi uz ielas dzīvojošie bezpajumtnieki un pamestie dzīvnieki, kuri klīda pa iekšpagalmiem - tādi ar sērgu apvīti, jau sen dzīvotu Matildes komunālā dzīvokļa īrētajā istabiņā.
Matildes kalsnās rociņas nekādīgi nespēja sapurināt bezsamiņā esošo Zilbertu, tas darīja bažas. Logā turpināja spīdēt ugunīgi sārtais mēness. Viņa bezspēcīgi ar vienu roku turēja Zilberta galvu, bet ar otu haotiski meklēja mobīlo telefonu, lai sazvanītu ātro palīdzību vai vismaz kādu, kas zinātu, kas ir noticis. Tajā brīdī kaulainā meitene pamanīja blakus gandrīz beigtajam ķermenim guļošu pudelīti...
- ATKAL ZILBERTS SARIJĀS!
