Čāāāu bambīnõ visiem šajā foršajā dienā!
Tātad ilgi nekavēšos-10. Nodaļa!!
Tauta,palūgšu jums kritiku u.c komentāros! :)
Un tagad ceru uz 20+ 
Labi,tagad...lasiet!!! 
10.Nodaļa.
Mēs aizsoļojām līdz mājai,kur nesen biju ieraudzījusi mana sapņa ilustrāciju.
-Gaidi te.Piezvanīšu kādam,kas palīdzēs tev iekārtoties,bet gaidi TE!-Sems pasmaidīja.
-Labi,jā,jā.-es viņam atbildēju un atbalstījos pret sienu.Te pēkšņi kaut kas nokrakšķēja.Pamanīju,ka tas ir zem manis stāvošais dēlis.Tad viss notika ātri.Vairāki dēļi pārlūza un es iekritu pagrabstāvā.Proti,kritiens nebija viens no superīgajiem.
-Au!!-es iekliezos un sajutu asas sāpes kājā.Domāju,ka tā ir lauzta,taču tā bija stipri atsitusies pret grīdu,tādēļ arī sāpēja.
-Sem!Sem!?-es kliedzu tik skaļi cik nu varēju tajā brīdī varēju.
Nu jā.Ja jau Sems šos kliedzienus nedzirdēja,tad viņam ar dzirdi kaut kas nav labi.Pēkšņi dzirdēju lāča cienīgus soļus.Tas bija Sems.Viņš iebāza galvu caurumā un iesmējās.
-Es taču zināju,ka nestāvēsi uz vietas.Nāc šurp pērtiķēn.-Sems pastiepa roku.
-Ha,ļoti smieklīgi.-es pastiepu pretī roku Semam un ieliku to viņa siltajā plaukstā.
-Džošua drīz būs klāt.Viņš ir topošais kā lai saka:celtnieks,arhitekts un viss pārējais,kas saistīts ar mājām.Viņš palīdzēs tev iekārtoties.
-Vai viņš arī ir vampīrs??-es nedaudz kautrīgi nopurpināju pie sevis.
-Jā.Viņš ir mans pusbrālis.-Sems vilka mani ārā no cauruma.Es neko neteicu.Tikai pacietīgi klusēju.Tad atskanēja klauvējiens pie durvīm.
-Ahh,tas būs viņš.-Sems mani ātri uzvilka augšā un es notraucu putekļus,kas bija uzsēdušies uz manām drēbēm.Gaisā pacēlās pelēks putekļu mākonītis.Es nošķaudījos.Sems atvēra durvis.
Viņa priekšā stāvēja stalts puisis.Proti,izskatījās viņš pēc tāda kā ‘’zubrīša’’.Bet viņam ir gaumes izjūta,taču to,ka viņš ir ‘’zubrītis’’ nevarēja nepamanīt.
-Čāāāāāāāāāū,Sem,-Džošua lēni novilka-Redzu,ka tev līdzi ir arī izskatīgs skuķis.
-Hei,Džoš.Viņa nav skuķis,-Sems iesmējās-Viņa ir meitene vārdā Olīvija.
-Āāāā,tā meitene par kuru stāstīji?Tā kura uz tevi lūrēja kā bite uz medus?Tā kura tev patīk?-Džošua nobēra davu sakāmo kā pupas un Sems nosarka.Es iesmējos.Džošua uz mani paskatījās.Viņš panāca uz manu pusi un paņēma savā plaukstā manu roku.
-Bonjour,skaistulīt.-Džošua saldi pasmaidīja.Es no Džošua plaukstas izrāvu savu roku un pavirzījos nostāk no viņa.Man nepatika viņš.Viņš bija diezgan nekulturāls.
Mans ķermenis pieslīdēja pie Sema un es viņu ar rokām apķēru.Gluži kā tādu plīša lācīti.
-Ā,tad es to saprotu kā čau.-Džošua neapmierinātībā sarauca pieri.Izskatās,ka viņš centīsies flirtēt ar mani.Taču pagaidām kā izskatās,mana sirds un dvēsele pieder Semam.Proti,neceru un negribu ievilkt viņu gultā,kad vien tas pagadās,jo mūs nekas tik ciešs lai darītu TO nesaista.
Mēs izgājām no mājas un dvāmies uz manas vecvecvecmāmiņas Lūsijas māju pie trijiem ūdenskritumiem.Džošua piesteidzās pie mājas durvīm un atvēra tās.Durvju eņģes neapmierināti čīkstēja.Es ievilku Semu mājā.
-Tā,ko tu šeit vēlies?-Džošua paņēma rakstāmo un papīra lapu.Viņš sāka kaut ko zīmēt.
-Eh,gribu,lai visas sienas tiktu pārkrāsotas laškrāsā un protams lai nebūtu redzami akmeņi no iekšpuses.Tad vēl gribu lai te būtu starpsiena un tajā pusē būtu maza virtuve,bet tajā guļamistaba.Pārējais ir tavā ziņā.-es pateicu un pasmaidīju.
-Labi,mums vajadzēs apmēram 3 nedēļas lai kaut ko paveiktu.Nu 3 nedēļas minimums.-Džošua paskaidroja un piezīmēja vēl kādu detaļu.Pametu skatienu uz lapu.Tur bija milzīga istaba kura bija sadalīta divās,nevienādās daļās.
-Skaisti.-es pateicu.
-Paldies,tas man no tēva.-Džošua palūkojās uz griestiem.Es piegāju pie Sema un izvilku viņu laukā pa durvīm.Nezinu,kas ar mani tajā brīdī notika,taču biju kā tāds apstulbis zvērs.
-Tu dzīvosi ar mani šeit?-es nožēloju to,ka pateicu šos vārdus.Nožēloju un nožēlošu visu savu mūžu.
-Ja tu tā vēlēsies,tad protams.-Sems silti pasmaidīja un uzlika buču uz vaiga.Es noskurinājos un sajutu,kā matiņi aiz laimes saslienas stāvus.Es pasmaidīju.Atkal.
Jutu,ka Semam es neesmu rotaļlieta,bet gan kaut kas nozīmīgs.Kaut kas tāds,kas liek viņam pasmaidīt.Kaut kas kas piepilda viņa sirdi ar dvēselisku siltumu.Mana sievietes intuīcija lika domāt to,ka esam pāris un man šī doma patika...bet nē.Ītans.Kā tad ar Ītanu?
Velns.Biju par viņu aizmirsusi.Tagad,mans saulainais noskaņojums tika aizvietots ar tumšu lietus mākoni.Visas raizes,kas bija aizmirstas,nu bija atpakaļ.Man atkal gribējās būt ar Iziju,Elizabeti un Keilu.Es esmu apjukusi.Nezinu īsti pat vairs par ko drīkst vai nedrīkst domāt.Pilnīgs bezsakars.Tukša bilde.
Es apsēdos.Zāle mani laipni apņēma un es sejai priekšā pieliku abas rokas.Tad kaut kas nezināms sāka ar mani runāt.
-Manu mazo peciņ,nepadodies,ej tālāk.Kas izdarīts,izdarīts.Atpakaļ vairs nedabūsi.-dziedoša balss sacīja.Es pacēlu galvu.Tā bija veca kundzīte.
-Kas jūs esat?-es ziņkārē jautāju.
-Esmu tava vecvecvecmāmiņa Lūsija.Nu īsti ne viņa,bet gan dvēsele,spoks,gars,sauc to kā gribi.-es apķēru galvu.Forši.Tagad es sarunājos ar spokiem.Vēl jau neko labāku Dievs man nespēja izdomāt.Es novērsos no šī caurspīdīgā vecvecvecmāmiņas attēla.Es iegrim senā pagātnē.
Es stāvu kapa priekšā un rokās man ir četras rozes.Tās es noliku uz vecvecmāmiņas Marijas kapa.Tad mamma atcerējās par vecvecvecmāmiņu Lūsiju un sāka par viņu stāstīt.Tad viņa nejauši kaut ko ieminējās par druīdiem,vampīriem un vilkiem.Tad viņa pateica,ka Lūsija nodarbojās ar melno un balto maģiju vienlaicīgi.Tātad.Kas viņa īsti ir?Profesore,druīds,vampīrs,ragana vai vilks?SVIESTS.PILNĪGS SVIESTS.
Caur manu ķermeni izskrēja tāds kā aukstuma vilnis un manā prātā parādījās seja.Seja kuru redzēju.Tā bija vecmāmiņas māsa.Mirusi.Tagad mans prāts bija vēl vairāk sajucis.Vecmāmiņas māsa,druīdi,profesori,raganas,mamma,bēres,Sems,Ītans,Čelsija...stop!Čelsija?
