10 tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #121

Mēs jau gadiem pētījām kādu asteroīdu. Ar katru gadu tas nokļuva arvien tuvāk un tuvāk. Vakar tas bija nonācis tik tuvu, ka mēs sapratam, ka tam ir seja.

Jaunais darbs asins donoru centrā bija ideāls man, bet man nācās to pamest, jo boss pieķēra mani dzerot esot darbā.

"Mēs būsim ģimene," es čukstēju. Stundām ilgi es smaidot novēroju, savas nākotnes bērnu un sievas sejas caur viņu mājas logu.

Kamēr es stāveju pie manas sievas zārka, es satvēru viņas roku un teicu, ka es nekad viņu nelaidīsu vaļā. Tad viņa satvēra manu roku un pateica:"Es arī, nē!"

Doties uz viņas bērēm bija smagi. Es baidījos, ka zāles zaudēs efektu pirms viņu apraks dzīvu.

Mana sieva turpina mēģināt pārliecināt, ka mūsu meita nomira pirms 2 gadiem. Kamēr mēs strīdamies, mazas meitenes balss jautā:"Ar ko tu strīdies, tēti?"

"Es nevaru pagulēt," viņa teica ierāpjoties gultā pie manis. Es pamodos nosalis, turot rokā kleitu, kurā viņa tika apglabāta.

Godīgi sakot, tā ir tradīcija. Mans tēvs to darīja ar mani un man tas iepatikās. Tagad to iemīlēs viņa.