Kas ir vientulība? Kā mēs to saprotam? Vientulība ir atšķirīga. Ja desmit cilvēkiem pavaicātu, kas tā ir, mēs saņemtu desmit dažādas atbildes.
Vientulība katram no mums nozīmē ko citu. Kādam pietrūkst draugu, cits ir izšķīries no mīļotā, kādam vientulība ir tukšums, dusmas, nomāktība, citam kautrība un nedrošība, kas neļauj uzsākt sarunu, vēl kādam tas nozīmē justies kā svešiniekam starp cilvēkiem.
Kuri cilvēki biežāk sūdzas par vientulību? Pieņemts uzskatīt, ka vientulība ir gados vecu cilvēku vai atraitņu problēma, taču tā nav. Mūsdienās par vientulību ar psihologiem biežāk runā trīsdesmitgadīgi cilvēki, kuri nav atraduši savas otrās puses, un sievietes, kas tuvojas 40 gadu slieksnim, bet kaut kādu apstākļu dēļ nav nodibinājušas ģimeni un dzemdējušas bērnus.
Šie cilvēki jūt vilšanos, uzskata, ka dzīve nav izdevusies, lai gan viņi nemaz tā īsti nezina, ko vēlas.
Ja tā labi padomā, vientulība ir visur, tā mājo ikkatrā no mums, cauri zemēm un laikiem mēs to esam nesuši sevī. Tā atspoguļojas mūzikā, mākslā un literatūrā. Izjust vientulību nozīmē apzināties patiesību, ka mēs pašos pamatos esam šķirti no citiem cilvēkiem, mēs esam ierobežoti tajā, kā spējam atklāt sevi otram un nekad netiekam saprasti pilnībā.
Vientulību palīdz kliedēt saturs, ar kuru piepildīta dzīve. Lasīšana, sportiskas nodarbības, radoša darbība, darbs, koncerti, rokdarbi, ceļojumi utt. Vientulību ārstē attiecības. Vajag mēģināt veidot tuvākas attiecības ar kādu, mācīties uzticēties. Ja nekas no tā nestrādā - jāpamēģina psihoterapiju, kas arī ir attiecības ar mērķi dziedināt.
Vientulības sajūtu nemazinās pasivitāte un skumšana vienatnē - TV, gulēšana, pārēšanās, alkohols, zāles. Nevajag aizrauties ar vienmuļām lietām. Tādēļ jācenšas saplānot savu dzīvi un to dzīvot pēc iespējas aktīvāk.
(autore - R.B/elliigaa)
