Viņa nodomāja : „es to gribu ? nu griezt rokā kārtējo strīpu , no kuras plūdīs asinis „ . sāpēs ? protams , ka nē . jau ir pārgājušas tās dienas , kad vispār sāp , kad pieskaros ar asu priekšmetu savai rokai.. vai kājai , ir pārgājušas dienas , kad izjūtu vispārīgas sāpes , vienīgās sāpēs , ko izjūtu ir tukšums.. jā , tas manī mīt , ļoti spēcīgi . to nemaz nevar nosmacēt , viņš staigā pa mani , kā vējš .. kluss , taču spēcīgs . vientuļi mierīgs , taču ass . Marta pēkšņi paskatījās uz galda – tur stāvēja bildīte , skaista mazā rāmīti . kas tur bija ? protams , lieliski smaidīgi cilvēki , smaids bija patiess , jā , tie bija viņi . Marta aizmeta prom žileti , piecēlās paņēma bildi , un nemanot pār bildi klāja asaras . Viņa škukstēja : „varbūt pār bildi ir jālaiž asinis? Varbūt tie ir mūsu pēdejie kopīgi smiekli ..” Viņa ar acīm pēkšņi centās uzmeklēt žileti , ko nesen bija aizviedusi prom ,taču to vairs nekur nevarēja atrast . Toms sēdēja skatījās zvaigznēs , brīžiem pat likās , kad viņš nedzird nevienu apkārtējo skaņu – vēja plūsmas , un visu .. pārejo , kas it kā mazliet trokšņoja , jo viņam nemanot viņš bija nokļuvis citur . blakus Martai , tik tuvu .. bet viņš joprojām cīnījas ar jūtām , viņš joprojām sev galvā skandināja : „ja Sintijai mani nevajadzēja , nevienai mani nevajag . Marta ir tikai draudzene..”un vienā brīdi šīs domas apklust , jo viņš katru reizi noliec galvu pasmaidot , jo dzirdot vārdu Marta , viņam tas atgādināja mēnesi , kas lika aizmirst sāpes , ko viņam vajadzētu izjust .. Viņš vienmēr cīnījas ar jūtām līdz beigām , iespējams , kad būs par vēlu , viņš beidz ar tām cīnīties . Viņš zināja , ka izjūt tikpat stipri kā Marta , taču viņa sirds bija auksta , un salauzta , viņš vairs nevēlējās cīnīties . tāpēc uzrakstīja Martai vēlvienu vēstuli : „es zinu , Tu noteikti biji pie manas mātes.. paldies Tev par to . bet man Tev ir viens jautājums , ja manas sirds puksti kļūtu klusāki , un paliktu tik klusi .. precīzāk , nepukstētu vispār , es vairs neelpotu .. Tev manis trūkstu? „
Pēc nedēļas vēstule bija nonākusi pie Martas. Marta ieraugot vēstuli , paņēma to un ieskrēja istabā , tā atkal bija klusa un tukša. vecāki nebija atbraukuši no vakardienas mājās , tāpēc viņa varēja to izlasīt skaļā , mīļā , taču gruzīgā mūzikas pavadījumā .. un tad paņemt brīdiņu , lai apdomātu , ko atbildētu . Viņa atvēra vēstuli un ..
...TURPINĀJUMS SEKOS....
