Marta vēroja Toma acis, kas nenolaidās no Martas. Toms pazvanīja Dāvidam, un sarunāja, lai atbrauc viņiem pakaļ un aizved uz mājām, jo viņš nevēlējās, lai Marta iet ar kājām. Marta paņēma Toma roku un smaidīja : „varējām iet ar kājām.” Toms : „nē, nevajag, labāk, lai mūs aizved mīļā.” Marta : „nu labi.”
Pēc stundas viņi bija mājās, sēdēja Martas istabā un runāja. Toms : „es zinu, ka esmu muļķis, jo tas bija dēļ manis.. taču, saproti mani, vaine?” Marta : „jā, es Tevi saprotu un nemaz Tevi nesodu, jo mīlu Tevi.” Toms : „kad redzēju Tevi guļam nekustīgi slimnīcā.. bija smagi, un ļoti vēlējos, lai Tu pasmaidītu un atkal teiktu – es Tevi mīlu, Tomiņ.” Marta pasmaidīja : „es Tevi mīlu, Tomiņ.” Toms smaidīja, viņš turēja Martas roku : „es Tevi arī mīlu, mazā, ļoti mīlu.. vairāk par visu, Tu man esi viss.” Marta bija samulsusi : „Tu mani tagad aburt, nopietni.. kādreiz man likās, kad asaras būs mužiem.. bet nē, Tu atnāci, es Tevi sagaidīju. Pagāja četri gadi, taču atnāci.” Toms : „vienkārši biju nogriezies, tur, kur nevajag, taču tagad? Tagad esmu pareizajā virzienā, un sēžu blakus meitenei, kas ir vienkārši aburoša. Viens skaties un mani satriec, meitene ar šarmatu smaidu, visu pasauli sagrieza.” Marta : „es nesagriezu pasauli.” Toms : „manu sagriezi, Tu esi manā sirsniņā stipri, stipri iegšā.” Marta : „es to izdarīju pozitīvi, bet Tu sākumā? Es čukstēju – esmu Tevi riktīgi ieķērusies, bet no Tevis atskanēja tikai ierēciens. „ Toms : „ es biju idiots.. paņem manu roku, jūti? Tā ir auksta, bet tas ir tāpēc, ka Tu esi man blakus, bet jūtu, ka no Tevis tagad plūst sāpītes, kas radās jau tad sen, pirmajās trijās dienās, kad mani iemīlēji.” Marta : „es brīžiem domāju, ka ir laiks atlaist, bet nekad to neizdarīju.. zini kāpēc? Jo es zināju, ka pienāks diena, kad sēdēsi man blakus, tik tuvu kā tagad.. smaidīsi, un priecāsies, kad saku, ka mīlu.” Toms paskatījās pasmaidīja, un noskūpstīja Martu.
..TURPINĀJUMS SEKOS….
