Ko lai viens dara,
Ja laiks un pienākumi tam nav no svara.
Kad dzīve atkarājas
No katra šķidra miligrama.
Pa vēnām un dzīslām ejot augšā
Kā no vulkāna izsprāgusi lava -
Sitiens pa galvu un acis augšā,
Sitiens pa kājām un rokām,
Līdz visa pasaule
Kļūst par vietu bez mokām.
Burbulis ir radīts
Un tas ir pasakains!
Bet no ārpuses
Izskatās kā kroplis, Pērkona sodīts.
Acis visiem kā pogas
Vērojot šo kropli.
Pārmet krustu
Un piesauc to soģi.
Tomēr, kas tādam kroplim no tā?
Nav tam vairs pašcieņas vai cerības -
Nekā!
Acis tam jau lejā un rokas stīvas,
Kad pazūd burbulis
Un parādas pasaule patiesā.
Nožēlā un mokās atliek sēdēt kāpņu telpā pelēkā un gaidīt
Kad beidzot dzīve beigsies mokošā
