Rudens ir atvadu laiks, neskumsti vien,
Vakara saulriets būs kā auļojošs mustangs,
Nekam nepiederošs un atkarīgs tikai no sevis.
Var uzbūvēt žogus, bet nekad neaizliegt
Vēju krēpēs un pakaviem akmeņus šķilt.
Rudens ir gaidu laiks, nesapņo vien,
Dzērves aizlido prom ar vienu domu -
Par atgriešanos un ezera miglu niedrēs.
Var aizmirst bailes, bet nekad neaizmirst
Maigo pieskārienu, kas drošību sniedz.
Rudens ir pārmaiņu laiks, nedomā vien,
Ne vienmēr vienkārši uzzied asteres zieds,
Aiz muguras tai elpo aiziešanas elpa.
Var paklupt atmiņās, bet nekad neaizmirst
Kā klusi smejoties nāk atkal jauna diena.
Rudens ir smaržu laiks, neiespēt vien,
Tās ieslēgt burciņā un nolikt uz plaukta
Līdzās tuvo fotogrāfijām un Čaka dzejai.
Var sadalīt laiku, bet jāsagaida nemanāmais
Dzirksteles uzliesmojums pavisam līdzās.
