Mans dzejolis. Es pirms laika to jau liku, bet nolēmu pārlikt jau pareizā sadaļā
'Iedzimta brīvība dzīslās tam tek un maģiskā valoda - sena un raita,
Patiesi viedās domas tam mīt par pasaules kosmiskās burvības dzīvi.
Bet attālās kāres pēc varas un mantas kā caurdurošs ļaunuma adatas gals
Izveido rētas viņa būtības tēlā
Kā odzes laistā inde sāk miesu graut.
Haosā saprāts ar asinīm jaucas no augstā un degošā moku staba,
Gar acīm sen aizvadītie gadi vēl traucas
Atmiņa, kur dzīvoja mēness un daba.
Līdztekus ēnām un zaimojošiem lāstiem
Viņš atrod sev mājvietu - naksnīgi glaunu,
Ietērpies skrandainās Sātana drānās,
Greznībā dzīvot šim netīk nemaz..
Pērkonu dūres un zibens prāti asie
Vēl iedzimto psihisko spēju šim dod
Pārdzimt caur sāpi un nodevības slazdiem
Par īsteni pareizo varoni kļūt!''
