kādā skaistā rītā, kad rīta rasa vēl bija teju pamanāma uz liepu lapām un asfalts vizuļoja ar peļķēm gāju es, ikdienas ceļos. aiz mākoņiem arī pavīdēja pirmie saules stari, ap sešiem no rīta tas bija. nedaudz aizkaitinātā garastāvoklī es gāju, jo tik agri bija jāceļās. taču garastāvoklis pavisam izmainījās...
ejot pa ierasti iemīdīto pļavas taciņu, kaut kas pāris soļu attālumā aizķēra manu interesi - čiepstošs mudžeklis kustas starp slapjo zāli. palūkojos augšup, kur vērās grandiozi liels koks. piegāju tuvāk, ziņkāres mākts. tik labi, ka es piegāju, to es ļoti nožēlotu, ja es nepieietu!
pietupos un sāku pētīt brūngani netīro mudžekli, nedaudz pavācu nost zarus un pāris lapas, lai ieraudzītu mazo dzīvību, kura izmisīgi bija iepinusies strazdu ligzdā - mazs strazdēns. strazds, kas sauca pēc palīdzības, jo acīmredzot, bija nolidojis no lielā koka un pazaudējis ģimeni. 
neskatoties uz to, ka būšu nokavējis to, uz ko steidzos šajā rītā, es paņēmu viņu ar visu ligzdu un aiztiepu uz mājām. par viņu parūpējos gan es, gan mani tuvie - katrai dienai nopirku tārpiņus makšķernieku veikalā, baroju strazdēnam tos. apkopām arī viņa guļvietu, ar visu segu pat. tas bija mūsu jaunais mīlulis, jo nebija cita neviena - pat ne kaķa.
taču tad, mūsu, nu jau lielais strazds, sāka lidot pa istabu un aktīvi izvairījās no savas guļvietas, kas liecināja par to, ka viņš gribēja ārā. čiepstošs un ar lielu vēderiņu viņam bija jādodas, jo dabas instinkti tā noteica. meža strazds, ne pilsētas. saprotams. 
skumji bija palaist viņu, taču tajā rītā, kad es biju ne savā ādā (ne)noskaņojumā, es saņēmu kaut ko tādu, ar ko uz četriem mēnešiem man pietiks prieka. kopš tā brīža no rītiem ejot to pašu taciņu, es skatos uz dabu un vairāk to novērtēju. pie malas to ikdienas steigu, pie malas laiku, pie sirds tuvāk ņemt lietas, kas apkārt un lietas, kas nomierina. :)
