local-stats-pixel

Vēl tikai dažas dienas dod man.7

Sveiki. Atradu savas māsicas dienasgrāmatu, nē ne skolas, bet gan privāto, kur raksta par izjūtām, piedzīvojumiem un visu pārējo. Un viņa bija izveidojusi dienasgrāmatu, kur apraksta gandrīz katru savu dienu cīnoties ar..

Tā tad, te būs stāsts.

''Šodien pamodos, jutos slikti, it kā sāpēja galva, reiboņi. Nodomāju, ka esmu vienkārši saaukstējusies. Un tad sākās, nebija spēka no gultas izkāpt, likās ja es izkāpšu no gultas tad būšu zemē un viss tapēc pasaucu mammu. Mamma mani aizveda pie ārsta, lai viņš apskata mani. Viņš man jautāja dažādus jautājumus un izrakstija zāles un teica, ka vajag atpūsties.

Ir pagājis kāds laiciņš, bet joprojām jūtos slikti, varbūt pat sliktāk, nezinu. Bet tagad saprotu, tā nav saaukstēšanās. Sāku redzēt sliktāk, galva nemitīgi sāpēja, nevarēju nekam koncentrēties, tapēc mamma atkal veda pie ārstiem, bet tagad ārsts mani nosūtija uz magnētisko rezonansi. Bija jāgaida atbilde vairākas dienas. Pēc dažām dienām piezvanija ārsts piezvanija mammai un kaut ko stāstija. Mums bija jābrauc uz slimnīcu. Bijām ārsta kabinetā. Ārsts teica lai apsēžamies. Es sapratu, tas ir kaut kas nopietns. Ārsts ar nopietnu sejas izteiksmi skatijās uz mani un pateica vārdus kurus nekad negribētu dzirdēt ''jums ir vēzis, ārstēšana ir iespējama, bet niecīga, bet jāmēģina'' Redzēju, ka mamma sāk raudāt, es neraudāju no tā, ka uzināju par vēzi, bet par to, ka mamma raud, man bija viņas ļoti žēl.

Tajā pašā dienā sākās manis ārstēšana.

Pagājis mēnesis jau. Šonakt notika, kas briesmīgs, man sākās lēkme, mamma ir izmisumā, mani ved uz slimnīcu, es neko nesaprotu, es jūtu, ka ir daļa no manis izdziest. Piecēlos nākamajā rītā slimnīcā, neko nesapratu, bija dulla galva. Visur bija kaut kādi vadi, sistēmas. Pie manis ienāca māsiņa, ieraudzija, ka esmu pamodusies un izsauca ārstu. Pēc neilga brīža atnāca ārst. Viņš pateica, ka esmu pārdzīvojusi lēkmi. Man pēc iespējas drīzāk vajag operāciju. Atnāca mamma, viņa izskatijās slikti, viņa pārdzīvoja. Viņa nevēlējās mani zaudēt.

Ar katru dienu man palika sliktāk, sāpes īpaši vairs neuztvēru, kaut vai sāpēja. Man bija pasliktinājusies redze, dzirde. Es redzu tikai siuletus. Es jūtu, es izdziestu, es iekrītu depresijā. Es gribēju darīt kaut ko, bet man nebija spēka , es domāju, ka esmu tikai iedomājusies to, ka man spēka, bet man nebija motivācijas neko darīt. Biju depresijā. Ar laiku es sāku aizmirst elementāras lietas.

Gribēju lai pie manis kāds atnāk, bet nebija, kas lai atnāk.

Ir jauna diena, sajutu sevī nedaudz spēku, es piecēlos no gultas, sajutos labi, varbūt zāles palīdzējušas. Aizgāju līdz mammai. Pateicu, ka vēlos iziet ārā, paelpot svaigu gaisu. Vēl pēdējo reizīti iedomājos pie sevīm. Nekad nebiju domājusi, ka mans parastais miestiņš tomēr ir tik skaists. Gājam, apzinājos savas dzīves vērtības. Es sapratu kamēr esmu šeit gribu iepazīties ar kādu tuvāk, esmu gatava tagad visam. Es tagad saprotu cik katra stunda ir svarīga man un manai mammai kopā ar mani.

Esmu sākusi ik pa laikam iziet ārā, mamma par mani priecājas, ka esmu sākusi iet āŗa ar kādu. Šejienes jaunieši ir beidzot mani pieņēmuši, to es jau gribēju sen, bet tas notika tikai tagad, kad mana dzīve var aprauties jebkurā mirklī.

Ir pagājis kāds laiks. Mamma mani uzticēja nu jau manai draudzenei kamēr pati aizbrauc uz pilsētu. Ar draudzeni saprotamies labi. Tad bija kluss moments un tad man palika slikti, man reiba galva, melns gar acīm, es zināju, man sākas lēkme.

Pamodos atkal slimnīcā, sistēmas, vadi. Blakus sēdēja man mamma un draudzene. Man bija sausa mute lai kaut ko pateiktu, tapēc es noburkšķēju , ka gribu padzerties, mamma man iedeva padzerties. Un tad es ieraudziju, mana draudzene raudāja, es viņai rūpu, man nebija neviena tāda drauga, kam es rūpētu, bet es viņai rūpēju. Es ar visiem spēkiem pateicu lai atnāk pie manis un lai apskauj mani. Kaut vai jutos galīgi vārga man viņa deva enerģiju. Mamma arī mani apkampa un teica lai es palieku ar viņu. Pienāca vakars, mammai bija jādodas prom. Paliku viena, ar savām domām. Es jutos ļoti vārgi un tad es aizmigu. Nākamajā dienā mani laida mājās, bet nu šoreiz es jau sēdēju ratiņkrēslā. Atbraucām mājas, iegūlos gultā un sapratu, ir palicis pēdējais dzīvības stiebriņš un es noteicu ''Vēl tikai dažas dienas dod man'' Es pasaucu mammu un pateicu lai pasauc manu draudzeni pie manis, es gribēju no viņas atvadīties. Draudzene apsolija, ka nāks katru dienu pie manis. Un tā arī bija.

Viņa man daudz ko stāstija, bet pēc laika jau biju piemirsusi detaļas.

Ir pagājušas trīs dienas, knapi varu parakstīt, nav spēka, jutu, ir palicis maz. Pasaucu mammu, draudzeni un gribēju lai viņas man sēž blakus, manas dzīves svarīgākie cilvēki ir man blakus.''

Mana māsīca tajā dienā arī nomira. Neesmu uzrakstijis visu, jo dienasgrāmata ir diezgan pabieza. Tad kad lasat šo rakstu klausaties šo mūziku, viņa liek aizdomāties. Lai jums jauka diena.



85 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 7

0/2000

skarbi,bet neko darit visiem dzive beidzas vienadi kuram atrak kuram velakemotion

1 0 atbildēt
Vismaz viņai bija līdzās kāds kurš nepamet.
1 0 atbildēt
Noraudājos, paldies!
1 0 atbildēt
Ja šis stāsts ir paties ,tad es vinjai dptu savu dzīvību ,jo apnicis meklēt dzīves jēgu un iet lielākā pakaļā.
0 0 atbildēt

-` Ož pēc kautkā stipri dzeltena , un tā ko nevajadzētu visai pasaulei zināt . Bet nu . Fufelis .

1 3 atbildēt