Vai tad, kad piedzimst mazulis, ir laiks ģimenē ievest nākošo sievu???
Piedzimstot bērnam – rūpes un nogurums. Tad attopamies, ka tas, ko saucam par Trešo, jau tālumā... Vīrieši nereti sajūtas, kā tajā teicienā: „Kur divi, tur trešais lieks”...
... vairāk ir jautājumu nekā atbilžu kādēļ tā, varbūt Jūs zināt atbildes, padalīsieties? ..... Cik īstenībā smalka tēma. Par to nemaz īsti neko nevar uzrakstīt, jo uz katru konkrētu gadījumu pretī nāk kāds cits, kas atspēko iepriekšējos pieņēmums un pārliecību par kādu konkrētu rīcības modeli vai ģimeni.
Sākumā man visu gribas ielikt rāmjos un meklēt saistību starp šīm vīriešu un sieviešu attiecībām, kad pasaulē piesakās trešais, kurš pēc nepilniem 9 mēnešiem kļūs par otro, par trešo automātiski padarot tēti un nekad ne mammu!.
Lūdzu neskaldīt matus, jo ir sāpīgi pagriezieni dzīvē, kad pēc dzemdībām mammas vairs nav, vai vēl traģiskākos gadījumos nav vairs ne mammas, ne mazā. Un ir pavisam citi ģimeņu modeļi, par tiem šoreiz nerunāsim! Runāsim par Mammu un Tēti un kas notiek ,kad piesakās trešais!
Mēs visi dzīvojam viens otram blakus. Taču cik patiesībā viens par otru zinām!? Pat tālu nevajag meklēt. Dzīvojot vienā dzīvoklītī , vienā istabā....guļot vienā gultā. Nav runa arī par kādu citu......es stāstu par sevi un par katru no mums ......mēs esam fiziski kopā kādā konkrētā telpā un laikā, bet garīgi un emocionāli, vai mēs esam kopā?......man no sirds prieks par tiem, kuri ir!
Kādēļ tomēr vīrietis dažkārt sajūtās kā trešais liekais, kad pasaulē nāk mazais!? Un vai katrs vīrietis tā jūtas? Un, kas ir par to vairāk atbildīgs , sieviete vai vīrietis?.
Cik tomēr tam cilvēciņam ir grūti būt saprātīgam..... Dzīvnieku pasaulē šādi jautājumi nepastāvētu, jo dzīvnieku mātītes uzdevums ir rūpēties par bērniem un sargāt tos dažkārt arī no tēviņa, kurš greizsirdības mākts nereti tos mēdz slepkavot, jo citādāk mātīte to nelaiž sev vairs klāt.
Es domāju tikai par to, vai cilvēkiem ir līdzīgi.
Vai tad , kad sieviete kļūst par māti viņa zemapziņā automātiski atgrūž vīrieti nojaušot, ka viņas jaundzimušā bērna audzināšana tagad ir vissvarīgākā misija uz pasaules un tas savukārt nozīmē, ka par vīrieti tai maza daļa, jo viņš savu misiju izpildīja pirms 9 mēnešiem. Un maigi sakot, tagad ir lieks. Vienīgais, kas sievietei neļauj skaļi tā teikt ir veselais saprāts un aprēķins, jūtas, atbildība.... varbūt bailes, ka viena nespēs tikt galā?
Vara..... lai kā dzīvē būtu, māte vienmēr aizstāvēs savus bērnus, pat, ja tas nozīmē nostāties pret bioloģisko tēvu.... arī tiesa pirmā kārtā piešķirs aizbildniecību mātei, tikai pēc tam tēvam..... Vai tas nozīmē, ka sievietes loma šajā posmā ir daudz spēcīgāka par vīrieša un lielākoties tieši sieviete ir tā, kura atgrūž vīrieti, nav svarīgi apzināti vai neapzināti, sadalot savu uzmanību un enerģiju starp bērnu un vīrieti?
Mēdz teikt, ka vīrietis ir kā liels bērns, kurš visu laiku meklē sev mammu. Ja tā ,tad sieviete varētu sadalīt savu uzmanību līdzīgi gan mazajam, gan lielajam bērnam, kādēļ tomēr tas notiek tik reti?... Vai ir tā ,ka vīrietis pats negrib šādu modeli, kurā viņam būtu ar kādu jādala sava mīļotā sieviete...
Un vai taisnība, ka vīrietis prot novērtēt savu mīļoto, kā labu mammu mazajam, taču viņam visu laiku dzīvot ar mammu ir grūti! Vīrietim vajag sievieti!
Un ,kurš var pateikt, kad sieviete pārstāj būt sieviete un kļūst par mammu? Un kad sieviete mamma atkal spēj no mammas kļūt par seksīgu sievieti! Vai tas nozīmē, ka sievietei uzreiz pēc dzemdībām jāsāk spēlēt divas lomas līdzšinējās vienas vietā?.
Vai sievietei jākļūst par mammu bērnam un jāturpina būt par iekārojamu, seksīgu sievieti savam vīrietim?
Un ja tā! Cik stiprai ir jābūt sievietei, lai spētu šīs lomas pilnvērtīgi pildīt? Un , ja viņa to spēj, vai ar to pietiek, lai vīrietis nejustos kā trešais liekais???
.... vairāk ir jautājumu nekā atbilžu kādēļ tā, varbūt Jūs zināt?
