Nebija tā, ka tieši Trūmens Kapote būtu kļuvis man īpaši tuvs un nu es ņēmu un lasīju viņa grāmatas. Nē, nebūt ne, jo es gribēju izlasīt tikai „Brokastis Tifānijā”, kur bez šī stāsta ir arī trīs citi stāsti. Pirmais no tiem bija „Ziedu namiņš” – stāsts par kādu prieka mājas meiteni vārdā Otīlija, kura ļoti gribēja iemīlēties un kuru pēcāk savāc kāds parasts vīrišķis. Šis gan pēc laika kļūst pasīvs un tā nu Otīlija dzīvojas pa māju un karo ar sava vīrieša māti. Nekas prātīgs beigu beigās no šī stāsta neiznāk, jo Otīlija ir tipiska sieviete, kura paliek kopā ar vīrieti pat tad, ja šis pret viņu izturas ne tā, kā pret sievietēm būtu jāizturas. Tas mani ļoti tracina, tāpēc arī Otīlija mani tracina.
Seko „Dimanta ģitāra”. Zinot, cik „zils” bija Kapote, nebrīnos, ka tajā ir daļa viņa paša, jo stāsts ir par ieslodzītajiem darba nometnē, kas atrodas divdesmit jūdžu attālumā no tuvākās pilsētas. Tajā mitinās 109 baltie, 97 nēģeri un viens ķīnietis. Kādu dienu uz nometni tiek atsūtīts gados jauns vīrietis un galvenais notiesātais – Misters Šēfers – tā kā samīlas viņā. Jūsmo par viņu un aizstāv. Kaut kad jauniņai grasās bēgt un pierunā arī Misteru Šēferu, kurš jau ir vecs un bēgšanas dienā pakrīt. Jaunajam par viņu bija nospļauties. Avīzēs tika rakstīts, ka vecais centies aizturēt bēgli, par ko vecais pats kaunējās. Bet šīs stāsts tik ļoti iet kopā ar visu to, ko Kapote raksta „Brokastis Tifānijā”. Tajā ir tik daudz vīrieša tēla apraksti, ka nevar neaizdomāties par viņa seksualitāti. Tā atspoguļojas arī filmā „Kapote”, kuru vēl neesmu noskatījies, bet esmu procesā.
---
Kapotes balss un izruna ir tik sasodīti dīvaina. Sākumā nespēju iedomāties, ka viņš tiešām tā ir runājis, bet, kad paskatījos video ierakstus internetā, sapratu, ka viņš vienkārši tāds bija un tur neko nevar padarīt. Lasot Beigbedera „Ūna un Selindžers”, es nebūt nedomāju par to, kā Kapote ar Ūnu un viņas draudzenēm tika runājis. Smieklīgi. Līdz ar to man tagad visi viņa stāsti, kuros nojaušama viņa līdzdalība, liek domāt par viņa balsi un „dīvas” kustībām. Trešais stāsts grāmatā ir par Ziemassvētkiem. Tajā galvenais varonis ir vēl jauns un rosās pa istabu kopā ar radinieci, kura viņu sauc par Draudziņu. Nesaprotams ir fakts, ka dzīve viņus izšķīrusi un viņš nav radis izdevības satikt savu radinieci. Tāpat bija stāsta „Es atceros vectēvu”, kuru lasīju vāciski. Tajā viņš ar ģimeni – tēvu un māti – dodas prom no vecvecākiem. Drīz nomirst vecmāte, par kuru mazais zēns uzzina no vēstules. Arī vectēvs nomirst, lai gan abi bija runājuši satikties, rakstīt viens otram. Tas viss kaut kādā brīdī pagaist. Un man, kuram tuva ir vistuvāko cilvēku dzīvība, tas ir nesaprotami. Lai kurā pasaules malā tu būtu, lai cik nabadzīgs vai aizņemts būtu tavs dzīves gājums, savus tuvākos ir jāapciemo!!!
---
„Brokastis Tifānijā” es jau sen biju iegādājies. Atceros, ka vēl senāk centos sarunāt kādu sievieti Juglā man to pārdot, bet tā arī nesanāca mums satikties. Grāmatu arī netiku nekur citur redzējis, līdz kādu dienu tā stāvēja manā acu priekšā Marijas ielas „Otrajā elpā”. Lasīt gan es uzreiz to nelasīju un bija jāpaiet ilgam laikam, lai to darītu. Filmu gan es jau visai sen tiku redzējis un varbūt tieši tāpēc gribēju arī grāmatu. Pie lasīšanas es ķēros klāt kādā septembra dienā, kad neko citu nebiju ieplānojis lasīt. Paņēmu izlasīt kaut vai tikai titulstāstu vien. Pēc tam es izlasīju arī pārējos trīs stāstus, bet vēl pirms tam Anna uzdāvināja man iepriekš nezināmu Kapotes stāstu grāmatu „Mirjama. Aizvērt pēdējās durvis.” To es izlasīju ātri – viens piegājiens naktī, otrs – no rīta. Nekas īpašs. „Mirjama” bija par mazu meiteni, kura apciemo par atraitni palikušu sievieti gados un tā vienkārši piesakās ciemos. Un tikai tāpēc, ka abas satikās kinoteātrī. Es nezinu, kas zem šī stāsta slēpjas, bet tas bija biedējošs un dīvains. Mazā meitene – arī Mirjama – uzmācīgi apsēda vecās Mirjamas māju. Lasīt to pirms laišanās miegā bija gana baisi, ha! Otrais stāsts bija par kādu idiotu – Volteru. (Starp citu, stāsta pirmajā lapaspusē Annas vārds ir minēts sešas reizes.)
Teikumi, kādus dažkārt Trūmens Kapote izveido, ir ģeniāli, taču satura ziņā man viņa daiļrade, ja tā var teikt, kaut kā īsti pie sirds neiet, lai gan pirms dažām dienām iegādājos vēl vienu viņa stāstu krājumu „Pļavas arfa”, kurā arīdzan ir „Brokastis Tifānijā”. Šķiet, vairāk grāmatu latviešu valodā nemaz arī nav. Vēl manā īpašumā jau gana pasen ir viņa romāns „Gluži aukstasinīgi”. Par to arī ir filma, kuru pašlaik skatos. Ne gluži pēc grāmatas motīviem, bet par to laiku, kurā bija notikusi šī šausmīgā traģēdija, kuru Kapote kopā ar „Kurš nogalināja lakstīgalu” autori Hārperu Lī nolemj aprakstīt. Kā izrādījās, man bija divas šīs grāmatas versijas – viena vecāka, bet otru – Zelta klasikas sērijā izdotu – es 2013. gada nogalē saņēmu dāvanā, tāpēc veco gluži vienkārši aizdāvināju Elzai. Varbūt noder.
