Trakā jaunība: 4.daļa0

Kā jau ziemās ir ierasts, tumsa iestājās ātri un visi nolēma doties mājās – sasildīties, pamācīties, pavadīt laiku ar ģimeni. Mēs ar Sandru dzīvojām tālāk par pārējiem paziņām, tāpēc man iznāca Sandru pavadīt. Pie kāpņutelpas durvīm, kā ierasts jauniešiem, uz atvadīšanos es viņu apskāvu. Atlaidu roku no viņas pleca, bet viņa joprojām turēja mani apskāvienā. Čukstus viņa pateica: „Jā.”

Es samulsis, nesapratu Sandru: „Ko?”

Viņa sasmējās un pateica vēlreiz: „Jā, vēlos.”

Man iepukstējās sirds un es sapratu, ka pirmo reizi mūžā man ir meitene.

Nākošajā dienā es nevarēju sagaidīt, kad beigsies stundas, lai pavadītu laiku ar Sandru. Taču es vēljoprojām ļoti cienīju gan Ļeru, gan Anitu. Anita matemātikas stundā teica, ka labprāt izies ārā. Uzrakstīju Ļerai, pajautāju ko viņa dara, kā viņai iet un vai viņa ies ārā. Viņa atrakstīja: „ES ĒDU.”