Es sāku apjēgt, ka man varbūt ir vientuļi, bet blakus nav cilvēka, kas mēģināja mani šķirt no draugiem, ģimenes un aprobežoja. Es sapratu, ka attiecības mēdz būt pārāk sarežģītas.
Trakā jaunība: 10.daļa5
85
0
Autora bilde
Bija kluss vasaras rīts. Ārā silti silti spīdēja saulīte. Mierīgā garā es paēdu. Biju domājis, ko lai padara mājās, kamēr vecāki darbā.
Te man atnāca īsziņa: "Atnāc līdz mūsu vietiņai." Numurs bija nezināms.
Labi, saģērbos un aizgāju... tāpat nebija daudz ko darīt.
Līdz "stroikai" man aizņēma aiziet 10minūtes. Tur es ieraudzīju meitenes, par kurām iepriekš ieminējos. Zane, Sanita un Māra. Taču blakus viņām bija arī viens puisis, viņu es nepazinu.
Mēs ar puisi paspiedām rokas, iepazīnāmies, viņu sauca Edgars. Izrādījās, ka Māra (Edgara meitene) iedeva Edgaram manu numuru, lai pasauktu mani ārā. Viņi uzskatīja, ka esmu sakarīgs cilvēks.
Es ar šiem cilvēkiem nebiju labi pazīstams, jo iepriekš visu savu laiku pavadīju ar Sandru.
Taču, pat ne tik labi zinot viens otru, mums izveidojās labs dialogs. Mēs iedzērām dažus vieglos aliņus, lai būtu vēl jautrāk.
Autora bilde
Mēs ilgi runājāmies un laiks ritēja ātri. Drīz vien pienāca ap plkst. 4-5 vakarā un mēs sagribējām ēst. Sarunājām, ka visi aiziesim pa mājām un vēlāk atkal tiksimies.
Devos uz mājpusi, kad pusceļā man atnāca īsziņa no Sandras: "Redzu, ka Tev par mani ir vienalga. Laikam man nav jēgas vairs dzīvot. Dari ko gribi, es sarīšos tabletes. Pasaule paliks tikai labāka. Līdz sešiem vēl varēsi rakstīt....gan jau būšu vēl dzīva."
Reklāma
Autora bilde
Es labi pazinu Sandru. Es sapratu, kad viņa melo... bet negribēju riskēt ar viņas dzīvību, tāpēc devos līdz viņai.
Klauvēju durvīs...
Viņa atvēra durvis ar bezemocionālu seju, acīs neskatījās.
Es sāku lamāties viņai virsū: "Ko Tu pie velna dari?"
Ieraudzīju viņai uz galda iepakojumu ar zālēm un paņēmu tās sev.
Turpināju teikt Sandrai: "Zini, ja kādam būtu jādara pašnāvība, tad man. Kā redzi, esmu dzīvs. Tev bija jādomā ar galvu, kad man aiz muguras darīji stulbības. Tagad norijot zāles, Tu sabojāsi dzīvi ne tikai saviem vecākiem, bet arī man. Es jutīšos vainīgs."
Sandra klusām: "Tad varbūt pamēģināsim no jauna?..."
Es: "Sandra. Tu neatgūsi manu uzticību. Nekad,"
Iestājās klusums un es nolēmu doties mājās. Es biju pārpildīts ar stresu, kaut arī biju pārliecināts, ka tas viss bija nospēlēts.
Autora bilde
Tajā vakarā uzrakstīju Edgaram, ka man ir darīšanas ar ģimeni un ka nevarēšu iziet ārā. Kaut gan patiesībā, gribēju palikt mājās un nomierināties.
Autora bilde
Tuvākajās dienās man Sandra vairs nerakstīja. Nezināju vai tas bija uz labo vai uz slikto.
Barā baumas izplatās ātri, tāpēc drīz es uzzināju, kāpēc Sandra man neraksta....
Tev patiks šie raksti
