Patiesi, nekad neesmu sapratis, kāpēc jāiepazīstas sociālos tīklos, ja dzīvajā vidē ir apkārt daudz skaistu, pievilcīgu meiteņu! Pat man, šizoīdā psihotipa cilvēkam ar autisma pazīmēm, kurš ar cilvēkiem, izņemot dažus draugus, komunicē tikai neatliekamas vajadzības gadījumā (darbs, studijas u.c.), netrūkst kontaktu ar daiļo dzimumu. Tāpat kā katram mērķim ir sava bulta, katram vīrietim ir liktenīgā sieviete, kas saplēš vīrieša sirdi kā stikla vāzi. Kad tas ir noticis, kā taureņi uz uguni traucas citas dāmas, kas uzskata, ka sirds ir saplēsta nepietiekoši, un to var saplēst vēl sīkākās drumstalās. Pat nolienot vientulībā visdziļākajā pagrabā un apsedzot galvu ar segu viņas turpina dīrāt rētaino dvēseli ar lakotajiem nadziņiem un ar savu kvēlošo elpu kausēt ledus gabaliņos satraišķīto sirdi. Un laiks neko nedziedina, tā ir ilūzija. Tāpēc uz saviem sugas brāļiem, kuri skrien uz randiņiem, skatos ar nedaudz skumju līdzjūtību - viņi vēl nesaprot, ka vieglāk ir aizbēgt no savas ēnas nekā no liktenīgās sievietes, kura pati ieradīsies, kad vismazāk to gaidīs!