Sveiki.... Pirms sāku šo stāstu vēlos pateikt, ka gramatika man ir briesmīga, tākā lielāko daļu no savas dzīves es dzīvoju Vācijā, bet pašlaik jau kā trīs gadus pārvācos atpakaļ un LV, tāpēc pie gramatikas nepiekasieties. Visi vārdi tikka mainīti, stāsts ir par reālu notikumu...
Mani sauc Meija, man ir 17 gadi. Mēnesi atpakaļ visa mana pasaule sabruka... Mana labākā draudzene uztaisīja pašnāvību... Es neatceros, kad pēdējo reizi būtu gulējusi vairāk par trīs stundām...ziniet, ja kāds no jums ir redzējis seriālu 13 reasons why.. tad šis stāsts būs kaut, kas līdzīgs... Jau mēnesi es sevi moku ar jautājumu ''Kāpēc viņa tā izdarīja, kāpēc es viņai nepalīdzēju....''. Nu un es padomāju, ka es gribu uzrakstīt stāstu par viņas īso dzīvi....ne dēļ kāda vai priekš kāda, bet gan dēļ sevis. Dēļ viņas.
Mēs ar viņu bijām pazīstamas jau kopš man bija 7 gadiņi. Viņa nomira 17 gadu vecumā. Es dzīvoju Vācijā un tobrīt, kad man palika 7 gadi es pārvācos uz Latviju. Iepazināmies mēs skolā. Viņa bija draudzīga, bet iespiesta sevī. Uz viņu mājās daudz reiz bļāva tēvs, bet māte vispār viņu ar viņas tēvu pameta. Izdomāsim viņai vārdu, lai man būtu vieglāk rakstīt.. Labi viņu sauks Karīna. Viņa daudzreiz man stāstīja, ka viņa gribētu, lai viņu sauc Karīna. Pēc trīs gadiem kopā pavadītā laika es atkal aizbraucu uz Vāciju. Mums bija abām 10 gadi tobrīt. Tad, kad man palika 14 gadi es atkal atgriezos Latvijā, es viņai piezvanīju, pastāstīju jaunumus un kopš tā brīža mēs kļuvām kā māsas. Stāstijām viens otrai savus lielākos noslēpumus...vienkārši bijām neizšķiramas..bijām ir tas galvenais vārds. Es zinu ļoti daudz lietas no viņas dzīves un notikumus, kuri arī iespaidoja viņu veikt pašnāvību. Kā es to zinu? Viņa man atstāja vēstuli.... tas ir pēdējais, kas man ir palicis no viņas... vēstule.
Labi, tad nu es sākšu šo stāstu... Karīnas stāstu..
Man ir grūti viņu nakstīt neraudot, tāpēc, ja vispār kāds ieinteresējas šajā murgā... gaidi nākamo daļu... viņa noteikti būs.
