7

 101  0

Čau, visiem spocēniem! Pirms neilga laika tikai esmu sapratusi - mani ļoti atbrīvo savu domu izlikšana uz papīra, un nav svarīgi, taustāma vai elektroniska. Kā arī pēc vairāku gadu novērojumiem esmu secinājusi arī to, ka šeit - spokos - mīt tiešām forši, pozitīvi cilvēciņi, kuriem ir sava gudra un oriģināla doma, kā arī palīdzēt spējas. Balstoties uz to, pašlaik arī vēršos pie visiem jums, dzīves gudrajiem, un vēlētos arī dzirdēt jūsu pieredzi pēc manas domas izlasīšanas.

Pēc manām domām, katrs cilvēks, kurš ienāk tavā dzīvē ir kā māceklis. Un nav svarīgi, kādas emocijas viņš pēc sevis atstāj, bet kaut ko iemācījis šis cilvēks noteikti būs. Agrāk manas domas par cilvēku populāciju manā dzīvē bija apmēram - cilvēki nāk un iet, ja aiziet - dzīvo tālāk un nedomā par viņiem.

Diezgan tipiskas tīņu meitenes domas pirms vairākiem gadiem, vai ne?

Bet tad, šo galvā iesēto stereotipu kāds salauž. Nu tā vienkārši - ņem un salauž. Pierāda to, ka aizmirst nav viegli un pierāda to, ka fuck...tu esi mainījies. Ja agrāk es sev strikti pateicu : '' Pfff.. tu neesi tāda, tu jau nu nemainīsies kāda dēļ. '' tad tagad es varu pateikt : '' nu maldināji tu sevi baigi ''

Cilvēkos mīt viedoklis, ka meitenes ar stingru raksturu ir nesalaužamas, ka viņām ir 3x vieglāk pārdzīvot dažādas lietas. Man arī tā likās, līdz vienam brīdim. Esmu no tām meitenēm, kurai vienmēr bijusi stingra personība, kura nekad neļaus sev kāpt uz galvas un kurai vienkārši bijis vienmēr diezgan, atvainojos, pohuj. Vienīgais, uz ko nevarēja attiecināt manu pohujismu - mana ģimene.

Nezinu, kā būtu bijis labāk - ja mans pohujisms tiktu atstāts vesels vai tomēr labāk ir tā, kā tagad - kad tas ir tā diezgan normāli iedragāts ? Varbūt derēja palikt iejūtīgākam cilvēkam, bet varbūt, ja mana siena nebūtu salauzta, es tiktu cauri dzīves posmam bez mokošām sirdssāpēm?

Kamēr tiku cauri šim salauzienam, es diezgan daudz mindfuckoju pa dzīvi, teiksim tā ] jeb, vārdu sakot, es vienkārši aiz sava stulbuma darīju pāri kādam, kas galīgi nebija to pelnījis. Tagad to ļoti nožēloju, taču neko atpakaļ nepagriezīsi ...

Tagad sekos tas, uz ko es vēlos atsaucību un atbildes no jums ..

Kā nosaucams šis - tev ir slikti ar to, bet atlaist nevari. Un kā tad īsti atlaist to, ar ko biji nelaimīgs, kad tev tas bija, bet kad pazaudēji - visas brūces atkal uzplēstas...

Paldies tiem, kuri izlasīja un lai jums visiem jauka un silta šī diena !

Kā arī, priecātos saņemt arī vēstules uz manu spoku profilu, ja kādam ir vēlme tā dziļāk ieiet šajā tematā.

P.S. - šis nebija domāts gaudulīgs un gruzīgs raksts, ja kāds pārprata

Komentāri 7

0/2000

Vispirms jāiemācās piedot sev un tikai tad prasīt piedošanu tiem, kam ir sanācis kaut kādā veidā nodarīt pāri. Atzīt savas kļūdas ne visi māk un grib, iemesli katram citi - lepnums, bezkaunība, slinkums vai pat vienkārši brutāls ļaunums vai spītīgums.  Kā es saku - cllvēki mūsu dzīvēs nāk un iet, nav vērts kādu ar varu censties noturēt savā dzīvē. Nedari citiem to, ko negribi lai dara. Lai arī nevaru apgalvot , ka dzīvē šis teiciens strādā ar 100% atdevi.

Lai nu kā, veiksmi novēlu turpināt iet savu ceļu pa šo dzīvi.

 2  0 atbildēt
 0  0 atbildēt

Cālīt,pusceļš noiets. Atliek vien atvainoties par pāridarījumu un tas ir grūti. Bet grūtāko esi jau paveikusi...atzinusi savu kļūdu un to var tikai labs cilvēks  

 0  0 atbildēt
A tev tak po*uj
 0  0 atbildēt

Mēdz gadīties ka cilvēku maina spēcīgas jūtas - iespējams mēs pat dažreiz nezinām, kā tās nosaukt, jo tas ir kaut kas starp mīlestību un iekāri vai/un naidu. Bet atskatoties uz šīs apmātības iespaidā padarīto, pastāv liela iespēja justies kā pajoliņam, jo nevar būt ka to tiešām dariju es!!! Tas bija kā cits cilvēks!!! Pat ja sanācis sarunāt daudz muļķības un riebeklības tiem, kuriem nevajadzētu, vispirms ieteiktu tikt skaidrībā ar sevi -apsēsties un pārdomāt, vai tas, ko gribi ir tā vērts. Vai tas ko dariji lai to saniegtu ir tā vērts. Kas ir tas, pēc kā tu tiecies un ja runa ir par konkrētu personu - vai viņš vispār tev atbilst, vai dara laimīgu un vai ir tevis vērts.  Atceries, ka apkārtējo padomi var maldināt, vai novirzīt no ceļa un galu galā arī tas, ko tu uzskati par ideālo var izrādīties "galīgi garām''. Galvenais ir saprast sevi. Un jā - ja patiešām nožēlo, ka esi kādam darijusi pāri ir vērts atrast laiku un izrunāties ar šo cilvēku, paskaidrot savu nostāju, vai pateikt, ka bija uznākuši melnie. Kuri gribēs, sapratīs, kuriem vienalga - pagriezīsies un aizies.

 0  0 atbildēt