Čau, visiem spocēniem! Pirms neilga laika tikai esmu sapratusi - mani ļoti atbrīvo savu domu izlikšana uz papīra, un nav svarīgi, taustāma vai elektroniska. Kā arī pēc vairāku gadu novērojumiem esmu secinājusi arī to, ka šeit - spokos - mīt tiešām forši, pozitīvi cilvēciņi, kuriem ir sava gudra un oriģināla doma, kā arī palīdzēt spējas. Balstoties uz to, pašlaik arī vēršos pie visiem jums, dzīves gudrajiem, un vēlētos arī dzirdēt jūsu pieredzi pēc manas domas izlasīšanas.
Pēc manām domām, katrs cilvēks, kurš ienāk tavā dzīvē ir kā māceklis. Un nav svarīgi, kādas emocijas viņš pēc sevis atstāj, bet kaut ko iemācījis šis cilvēks noteikti būs. Agrāk manas domas par cilvēku populāciju manā dzīvē bija apmēram - cilvēki nāk un iet, ja aiziet - dzīvo tālāk un nedomā par viņiem.
Diezgan tipiskas tīņu meitenes domas pirms vairākiem gadiem, vai ne? 
Bet tad, šo galvā iesēto stereotipu kāds salauž. Nu tā vienkārši - ņem un salauž. Pierāda to, ka aizmirst nav viegli un pierāda to, ka fuck...tu esi mainījies. Ja agrāk es sev strikti pateicu : '' Pfff.. tu neesi tāda, tu jau nu nemainīsies kāda dēļ. '' tad tagad es varu pateikt : '' nu maldināji tu sevi baigi ''
Cilvēkos mīt viedoklis, ka meitenes ar stingru raksturu ir nesalaužamas, ka viņām ir 3x vieglāk pārdzīvot dažādas lietas. Man arī tā likās, līdz vienam brīdim. Esmu no tām meitenēm, kurai vienmēr bijusi stingra personība, kura nekad neļaus sev kāpt uz galvas un kurai vienkārši bijis vienmēr diezgan, atvainojos, pohuj. Vienīgais, uz ko nevarēja attiecināt manu pohujismu - mana ģimene.
Nezinu, kā būtu bijis labāk - ja mans pohujisms tiktu atstāts vesels vai tomēr labāk ir tā, kā tagad - kad tas ir tā diezgan normāli iedragāts ? Varbūt derēja palikt iejūtīgākam cilvēkam, bet varbūt, ja mana siena nebūtu salauzta, es tiktu cauri dzīves posmam bez mokošām sirdssāpēm?
Kamēr tiku cauri šim salauzienam, es diezgan daudz mindfuckoju pa dzīvi, teiksim tā ] jeb, vārdu sakot, es vienkārši aiz sava stulbuma darīju pāri kādam, kas galīgi nebija to pelnījis. Tagad to ļoti nožēloju, taču neko atpakaļ nepagriezīsi ...
Tagad sekos tas, uz ko es vēlos atsaucību un atbildes no jums ..
Kā nosaucams šis - tev ir slikti ar to, bet atlaist nevari. Un kā tad īsti atlaist to, ar ko biji nelaimīgs, kad tev tas bija, bet kad pazaudēji - visas brūces atkal uzplēstas...
Paldies tiem, kuri izlasīja un lai jums visiem jauka un silta šī diena ! 
Kā arī, priecātos saņemt arī vēstules uz manu spoku profilu, ja kādam ir vēlme tā dziļāk ieiet šajā tematā.
P.S. - šis nebija domāts gaudulīgs un gruzīgs raksts, ja kāds pārprata 
