Es iemīlējos Viņas smaidā..un tad.. Un tad es pamodos..
Bija dregana pusnakts.Dzīvoklī bija tik klusi un varbūt mazliet vientuļi, jo nedzirdēju ne skaņu, kas liecinātu par to, ka dzīvoju pilsētā. Viss bija tik nepierasti kluss. Biju viens, pavisam viens... Nezinu , vai bija tā prātīga lieta vai nē, bet paķēris mēteli, es paņēmu savu mazo mp3 playerīti, uzvilku neuzkrītošā krāsā treniņbikses un izgāju nakts pastaigā...
Man patika vienatne, taču dažkārt tā kļuva neciešama.
Atvēris smagās, metāla kāpņutelpas durvis, es izgāju uz ietves. Bija vēsi. Es sāku savu gaitu soļodams uz pretējo pusi no veikala " pārtika 24", ar cerību, ka tā es spēšu izvairīties no liekiem cilvēku skatieniem. Par spīti tam, cilvēkus es tomēr satiku, taču viņi man nepivērsa uzmanību.
Klausîdamies mūziku..Klausīdamies skumju mūziku, es cerēju, ka satikšu cilvēku, kurš tieši tāpat, kā es, bez jebkāda diža mērķa soļo pa ietvi un lūkojas uz pēdējām zvaigznēm, kas vēl nav nozudušas rīta saulei austot...
Es neatceros, kā tas notika, nedz atceros tās meitenes vārdu, taču viņu es satiku... Satiku.. Un.. Un tad es pamodos...,bet par spīti visam, es pamodos, paīstam...
