Stāsts par, kādu meiteni.0

Reiz dzīoja, kāda meitene, viņa dzīvoja kādā mazā Anglijas nostūrī. Viņai bija sešpadsmit. Viņas vecāki izšķīrās, kad viņai bija šesi gadi.
Mamma aprecējās ar citu, tēvs aizgāja atpakaļ pie bijušās sievas un aprecējās vēlreiz.
Pēc pāris mēnešiem pie meitenes atbrauca viņas tēvs. Meitene bija satraukta un vēlējās tēvu satikt, bet kad satika viņa raudāja un sacīja, ka nevēlas viņu redzēt. Meitenei sāpēja ļoti.
Bet skolas brīvlaiku maitene pavadīja pie vecvecākiem.
Ar laiku viņa aprada ar notiekošo sitvāciju. Brīvlaikus pavadīdama pie tēva un viņa sievas, vaiņai bija piedzimis bērns, mazs puisītis. Meitenei patika viņu pieskatīt.
Gāja gadi, kaimiņos ievācās jauna ğimene, viņiem bija dēls, gadu vecāks par meiteni, viņi sadraudzējās, un dauzījās kopā.
Pēc pāris gadiem viņi mazliet atsvešinājās. Bet meitenei viņš iepatikās. Meitene to nespēja pateikt, jo zēnam bija cita. Viņa domāja par viņu, un patika kļuva aizvien spēcīgāka un domās viņa nebaidījās to saukt par mīlestību.
Vienu vasaru, kadā jūlija vakarā bija balle, zēns dejoja ar visām, tik graciozi, bet meitenei dejojo nobradāja kājas, viņš bija uztraucies.
Viņš visu vasaru slepus vēroja meiteni un viņi atkal satuvinājās, kļuva par draugiem, bet savas patiesās jūtas viens no otra noklusēja.
Viņi uzzināja par jūtām no citiem, viņi viens otru ķircināja. It kā bija pāris, it kā nē.
Bet pienāca vasaras beigas un meitenei bija jābrauc uz mājām. Viņi zvanīja viens otram, rakstīja.
Ziemā meitenes tēvs un māte sastrīdējās par nenozīmīgām lietām. Māte meitenei aizliedza ar viņiem sazināties. Viņas mainīja dzīves vietu un numurus. Meitene vairs nejutās laimīga. Viņa bieži domāja par pašnāvību. Viņa katru nakti mocijās domās, par to, kas notika, par zēnu, par, kas notiks, ja viņi kādreiz mūžā atkal satiksies.
Gāja gadi, meitene pabeidza skolu. Un pārvācās uz Franciju. Tur viņa strādāja, kādā restorānā, bet nesen restorāna šefpavārs bija miris un meitene ātri izsitās, un bija satikusi savu sapni.
Francijā viņa satika, kādu puisi, kam piederēja neliela kafeinīca.
Meitene viņā iemīlējās, viņi aprecējās. Pēc gada viņai piedzima dēliņš un viņi bija laiimīga ğimene.
Bet meiteni nu jau sievieti, sāka mocīt vainas apziņa par tēvu, viņa gribēja viņus satikt.
Kad mazajam bija trīs gadi, viņa nolēma , ka dosies uz Angliju, lai viņus satiktu. Vīrs viņu atbalstīja.
Viņi visi lidoja. Nonākuši Anglijā viņi noīrēja mašīnu un brauca.
Nonākusi pie tēva mājām, viņa ieraudzīja, kādu pavecu sievieti, tā bija tēva sieva. Meitene sasveicinājās ar viņu.
Viņas parunājās, meitene uzzināja, ka viņas tēvs ir miri. Viņa centās apslēpt asaras. Viņa vainoja vīra meitu tātad meiteni. Tēvs bija saslimis pēc meitenes pazušanas. Te pēkšņi atnāca, kāds vīrietis. Viņš bija sašutis, par to ko ieraudzīja. Viņš atpazina meiteni. Viņš tikai noteica
- Tu atgriezies.-
Bet meitene atbildēja - Par ko jūs runājat-
- Netēlo muļķi, tā esi tu.-
- Vairs neesmu tā meitene, man ir jādodas.- Meitene pagriezās, iesēdās mašīnā. Un viņi aizbrauca, viņai šeit nebija vairs, ko darīt. Pagātne vairs neeksistēja tikai tagadne un nākotne.
Un, kā baumas klīst meitene izšķīrās no sava vīra un atgriezās Anglijā. Tēva sieva viņai piedeva un viņa aprecējās ar zēnu, kurš nu jau bijā vīrietis pēc trīsdesmit.
Bēt tās ir tikai baumas , iespējams , ka patiesību mēs neuzināsim nekad, tikai to, ka viņa nomira laimīga.

......................................................................

Šī stāsta autore ir nezināma. Šis stāsts varētu būt izdomāts, bet tik pat labi patiess, kas to lai zin.
Bet sākums mazliet līdzinas manai dzīvei, tādēļ tas mani uzrunāja. Tomēr.... tālāk atstāšu jūsu ziņā izteikties.