Ir bijuši vairāki raksti no manas puses par to kā man iet. Protams, es saņemu daudz negācijas no lasītājiem, ka es sūdzos virtuālajā vidē, bet tā nav. Nevis sūdzos, bet labprāt padalos ar savu stāstu, mācos no tā, pārdomāju rakstot un iedvesmoju citus mācīties no savām kļūdām.
Tie, kuri man seko līdzi noteikti būs lasījuši kādu no maniem rakstiem, kur es stāstīju par savu pagātni. Par to kā mani skolā apcēla, mājās cietu vardarbību un visus 18 ar pusi gadus dzīvoju kā mucā - bez draugiem, paziņām, nekur negāju, bet sēdēju aiz aiztaisītiem aizkariem un raudāju cik slikti man iet.
Protams, tas nepalika bez sekām. Tagad, kad mācos labā skolā ar normāliem klasesbiedriem, tagad, kad man ir draugi, attiecības, tagad, kad neciešu ne fizisku, ne garīgu vardarbību, ir labi. Nav pavisam labi, bet ir labāk.
Pastāstīšu savu stāstu.
Besīties un domāt 24/7 par savu pagātni nav labi. Sevišķi, ja ir otrā pusīte. Stāsts ir pārdomu vērts. Kamēr biju kopā ar savu otro pusīti, es nespēju apzināties neko. Visu laiku besījos, ārdijos, nerespektēju viņu, protams, scēnas, skandāli kā minimums katru stundu, domāju par to cik slikti man ir gājis un raudāju. Nekad nesmaidīju. Nu kurš mani varētu paciest? Protams, neviens. Man bija teikts, lai es pasmaidu un cenšos mainīties. Labi, uz pāris dienām bija tīri ok, bet pēc tam viss iegāja vecajās sliedēs - beši, skandāli.
Tad es saņēmu jautājumu ''tu esi gatava pieaugušo dzīvei?'' Puisis atbildēja, ka neesmu
Mani pameta. Es biju šoka stāvoklī. Man nebija emociju nekādu. Es pat paraudāt nepaspēju. Visādi centos lūgties, lai nepamet mani Es biju vienkārši salauzta miljons luskās un zeme zem kājām sabruka. Pēc stundām 4 es tikai spēju atjēgties, kas ir noticis. Pārdomāju visu, ko esam pārdzīvojuši kopā, utml.
Bez savas otrās pusītes pavadīju divas dienas. Es nezināju kur likties. Mēs dzīvojam kopā, man bija grūti atbraukt mājās un paskatīties uz viņu, neiedot buču, kad eju gulēt un atnāku mājās. 
Mājās neturējos vispār, gāju satikties ar cilvēkiem, prasīju padomus, ko lai dara, kā lai jūtās, jo tajā brīdī man šķita, ka visa mana pasaule, sapņi, mērķi ir sabrukuši un izgaisuši.
Es gāju pa ielu un raudāju, smēķēju. Policija mani apturēja, domāja, ka lietoju narkotikas, jo es izskatījos ŠAUSMĪGI, ar noraudātu, no kosmētikas melnu seju, izpūrušiem matiem un jau sapampušu seju no raudāšanas.
Divas dienas bija pilnīgi ideāls laiks, lai es pārdomātu visu, ko esmu darījusi, cik ļoti sāpinājusi gan sevi, gan otro pusīti, cik daudz necieņas bija manī gan pret sevi, gan citiem cilvēkiem..
Tajā vakarā es atnācu mājās no smagas sarunas ar savu vienu labu draugu. Nosēdos blakus gultā puisim un teicu ''jĀ, ES VARU SAŅEMTIES''. Man neticēja vairāk. Es teicu, lai dod man tikai pēdējo iespēju. Piekrita. Es biju sapratusi savu kļūdu. Es to jau sen zināju, ka pagātne traucēja dzīvot, bet tikai to pati neapzinājos.
Otrā iespēja bija kā jauna posma sākums. Ko tad es daru?
Kā Fallen teica ''nedomā par savu pagātni, kas bijis, bijis, nākotne ir tur priekšā, nevis aizmugurē''.
Es pierādu, ka varu saņemties ''būt pieaugusi''. Es pamanu apkārt daudz skaistas lietas. Starp citu, nebiju ievērojusi, ka Akmens tilts naktī izskatās kā pasakā. Vairāk smaidu, uzklausu un nedomāju. Vienkārši neparko nedomāju. Protams, reizēm joprojām ir situācijas, kad gribās kādam skābekli nogriezt, bet kad pieķeru sevi par ko tādu domājot, vienkārši atceros laiku, kad mani pameta un es ar trīcošiem ceļiem 2 stundas sēdēju uz krēsla kā uz nāvi notiesātā un gaidīju atbildi no savas otrās pusītes. Teikšu atklāti, pagātni nav iespējams aizmirst, izņemot gadījumus, kad dabū ar lāpstu pa galvu. Bet ir iespējams piedot visiem saviem pāri darītājiem, tad ir vieglāk dzīvot un uz dzīvi paverās jauns, svaigs skats.
Tagad mums ir pašiem savs dzīvoklis. Tiesa, bērna pamperi jāmet nost. Visu dzīvi esmu augusi mucā, ka nemāku pat makaronus izvārīt. Jā, es to nemāku. Nebrīnies. Bet, lai pirms darba pabarotu otro pusīti, šķīru vaļā rokasgrāmatu meitenēm un mācījos cept pankūkas. Jā, 18 ar pusi gados šķīru vaļā grāmatu, kas domāta pubertātes vecuma (11-12 gadus) meitenēm. Bet es par to nekaunos, labāk ir šķirt vaļā pavārgrāmatu un mācīties kaut ko darīt nevis sēdēt aiz aizvērtiem aizkariem un žēloties cik dzīve ir slikta.
Spoki.lv ir platforma dažādiem rakstiem, jā , arī šādiem rakstiem, šeit nav augstākās klases žurnālistika. Mums, kā cilvēkiem, labāk patīk lietas kas liek smaidīt, smieties un visā visumā justies labi un tāpēc šāda tipa rakstiem nebūs liela piekrišana, tāpēc negqaidi to.
Komentējot tieši to kas ir bijis rakstā: Savām jūtām un domām ir grūti pavēlēt un ja tu centies pieaugt, sāc mācīties to darīt labāk, bez domām un atmiņām.
