Neatceros, kad tieši iznāca grāmata „Stāsti viņiem par kaujām, valdniekiem un ziloņiem”, bet tolaik redzēju to grāmatnīcā uz jaunuma galda. Nedaudz pašķirstījis, zināju, ka pajautāšu to apgādam. Ar pirmo piegājienu pie tās tikt man neizdevās, tāpēc grāmatas tulkotājs Dimiņš teicās, ka varētu pavaicāt Renātei. Līdz tam gan nenonāca, jo es pats tiku pie šīs grāmatas un tanī pat dienā ķēros klāt pie lasīšanas, jo ne vienmēr grāmatām ir nosaukums, kurš uzrunā tieši vīriešus.
Grāmata nav viegla, lai gan to izlasīt neprasīja daudz laika. Stāsts ir sens un lasītāju aizved tālu prom uz Konstantinopoli. Ir 1506. gads. Cik spēju atcerēties, tik tālu pagātnē mani nebija aizvedusi vēl neviena cita grāmata. Stāsts ir par iespēju lielumu, par Mikelandželo, kurš pēc sultāna Bajazida II lūguma tiek uzaicināts uzbūvēt Zelta raga tiltu. Pirms tam to plānojis darīt Leonadro da Vinči, bet ticis noraidīts. Bet viss nav tik vienkārši un mākslinieka gaitas Turcijā ir piedzīvojumu pilnas. Un tieši tas Mikelandželo prātā rada vīziju tiltam, kas savienotu austrumus un rietumus...
„Naktis ar dienu nesazinās. Diena sadedzina nakti. Rītausmā to liek uz sārta. Un kopā ar to viņas ļaudis, dzērājus, dzejniekus un mīlētājus. Mēs esam atstumto, uz nāvi notiesāto tauta.”
Grāmata ir vienlīdz traģiska un komiska. Tā ir fragmentāra un daudzas lietas ir atstātas kā mājieni par notiekošo, ko lasītājam pašam ir jāatrisina. Valoda ir skaista, teikumi – izsmalcināti. Grāmatā viss ir savās vietās. To lasot nevienā brīdī nekļūst garlaicīgi. Autors ir radījis kaut ko patiesi neparastu.
„Varbūt tieši frustrācijā bija meklējama viņa mākslinieka enerģija; arī nežēlīgajos laikos un pazemojumos, kurus nācās paciest māksliniekiem, arī mēģinājumos sacelties pret dabu; vilinošajās izredzēs labi nopelnīt; neremdināmas slāpes pēc naudas un slavas ir viens no spēcīgākajiem dzinējiem.”
---
Tiltu, protams, neuzbūvē, jo „1509. gada 14. septembrī, tai dienā, kad Mikelandželo sāk Siksta kapelas būvdarbus, Stambulu piemeklē briesmīga zemestrīce”. Grāmatas izskaņā tiek pieminēts arī fakts, ka Bajazida Otrais mīlēja tiltus un to, cik daudz tiltu viņš licis uzcelts gan Āzijā, gan Eiropā. Arī Mikelandželo paveiktais nav atstāts nebūtībā un tiek uzskaitīts grāmatas beigās. Tā nu izlasījis šo grāmatu esi iemācījies daļu vēstures un ne tikai. Un, neskatoties uz to, ka sievai pastāstīju par grāmatas pagrūti saprotamo saturu un dīvainību, kurai, protams, piemīt sava burvība, arī viņa paņēma to izlasīt. Ja sanāks, arī es grāmatu izlasīšu vēlreiz, bet šoreiz pavisam lēnām...
„Bieži mēs vēlamies, kaut lietas atkārtotos; mēs alkstam vēlreiz pārdzīvot izbijušu mirkli, labot kļūmīgu soli vai pateikt noklusēto vārdu; mēs cenšamies no jauna atrast kaklā iespiedušās skaņas, glāstu, kuru neuzdrošinājāmies sniegt, kamolu krūtīs, kas pazudis uz visiem laikiem.”
